Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. Mūs dzina nest krastā būvmateriālus — dēļus, kas sanesti vasarā un izkrauti upes malā.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
Mūs dzina nest krastā būvmateriālus — dēļus, kas sanesti vasarā un izkrauti upes malā. Kad uzsniga, vakaros gājām uz mežu pēc malkas. Mežs te stiepās simtiem kilometru. Sausu koku netrūka. Aizgājām, nozāģējām, sadalījām, atnesām, sazāģējām sīkāk, saskaldījām un kurinājām. Cik vienkārši! Pēc smaga darba, turklāt pusēdušas. Bet nosalt jau negribējās. Bija jāiztur.
Kailām rokām
Kad aizsala Jeņiseja, mūs dzina zvejot zem ledus. Cirtām āliņģus ar cirtni, laidām iekšā tīklus un ar garu kārti virzījām tos ar līkumu pa izcirstiem āliņģiem uz lielo caurumu, kur izcēlām tīkla “matku” ar zivīm. Rokas sala. Nebija jau tādu cimdu, ar ko strādāt. Iedeva mums spectērpus — vates bikses, vates jaku, velteņus. Arī kaut kādus brezenta cimdus — dūraiņu veidā. Vai tad ar tādiem var zivis no tīkla izņemt. Rokas pilnīgi sazilēja. Vai tas neskan paradoksāli — mēs, zvejnieki, jaunas meitenes un zēni no Latvijas. Izrauti no skolas sola. Aizvesti — Dievs vien zina, kur. Bet darām goda darbu — gādājam zivis frontei. Jāuztur taču mūsu “varenā, neuzvaramā”, kas mūs “atbrīvoja”. Viens otrs no mūsējiem neizturēja. Aizgāja no mums Anastasija Jaunrone, Ivars Audze. Smagais darbs, sals, pusbads, pārdzīvojumi. Sasitām dēļu kastes turpat mežmalā, izcirtām bedres un apglabājām. Viņu sapnis par dzimteni bija izsapņots… Noraudājām, pielūdzām Dieviņu. Uzlikām krustu, kādu skujiņu, un tas arī bija viss.
Piesalst mati
Bija uzceltas dažas jaunas mājiņas. Vienā no tām mums, divām meitenēm, iedeva istabu. Otra meitene bija Alīna Jaskovska no Rēzeknes, Latvijas 9. Rēzeknes pulka virsnieka meita. Istabā bija maza čuguna krāsniņa. Ja malka bija, iekūrām. Ja nē, gulējām tāpat. Ārā mīnus 30 līdz mīnus 40 grādu liels sals. Dažas naktis izturējām. Gulējām apģērbušās. No rīta lēcām augšā un skatījāmies, vai kāds nav nosalis. Mati gan šad tad bija piesaluši pie sienas. Ilgi tā neizturējām. Tad gājām gulēt pie citiem barakā. Brīžiem bija tādi puteņi un kupenas, ka nevarēja izbrist. Vējš gāza no kājām nost. Tad tika izvilktas šņores no barakas uz baraku, iztīrīti celiņi, un, tā turoties, varēja pāriet no viena pie otra. Citādi, kā noej malā, tā iegrimsti sniegā līdz padusēm. Cīnījāmies ar sniegu, salu, pusbadu.
Sarakstījos ar mammu, māsu. Arī ar tēvu. Šad tad vēstulē redzami melni svītrojumi — cenzūra. Ja tēvs gribēja ko īpašu pateikt, tad uzrakstīja kādu vārdu latviski ar krievu burtiem, lai cenzūra nesaprastu, jo vēstules no lāģera rakstīja krieviski. Bija cerība, ka vasarā atkal būs zveja Jeņisejā un būsim paēduši. Bet pēkšņi pavēle — vienai grupai posties uz ezeriem, uz zveju. Tālu mežos, tundrā. Jāvelk līdzi zvejas laivas. Platdibenes. Transporta nebija. Arī nekāda ceļa nebija. Visapkārt tikai meži, meži. Bet kā — pa sauszemi taču laivas nepeld? Toties mūsu “gudrajā un varenajā” valstī nekas nebija neiespējams. Laivas priekšgalā piesējām resnu striķi, otru galu ņēmām pār plecu un pēc komandas “raz, dva, vzjaļi” — aiziet uz priekšu. Sakrāvām savu “mantību” laivās (bija vairākas laivas) un devāmies mežā uz ziemeļiem — pretī nezināmajam.
Uzbrūk kukaiņi
Gājām dienu un nakti. Vilkām laivas. Neilga atpūta — un atkal tālāk. Dažreiz jau laimējās — gadījās kāda maza upīte ar krācēm. Tad ielaidām tajā laivu, un tā peldēja pati. Krastā to turējām aiz virves. Tā izdevās nedaudz atvilkt elpu. Līdzi mums gāja viens krievs — brigadieris no kolhoza — un divas krievu meitenes. Viņi bija mūsu priekšnieki. Pa izsūtījuma laiku jau nedaudz biju apguvusi krievu valodu. Ja vietām laiva neslīdēja pa sūnām, zāli, likām apakšā sprunguļus un, tos pārvietojot, vilkām laivas tālāk. Nogājām apmēram 30 kilometru. Apstājāmies pie kāda ezera. Uzcēlām telti, kur dzīvot. Ielaidām laivas ūdenī, un nu sākās mana īstā zvejnieces dzīve. Vasarā vilkām tīklus no krasta ezerā. Tīklus pārbaudījām divreiz dienā — agri no rīta un vakarā. Noķertās zivis uzšķērdām, izņēmām iekšas un sālījām lielās mucās. Vasarā ar “kukuruzņiku” (mazu lidmašīnu), ziemā ar briežiem atveda sāli un mucas un aizveda sasālītās zivis. Par nozvejoto zivju daudzumu mums izsniedza tā saucamos “rulonus”. Par tiem varēja saņemt noteiktu devu rupju kviešu miltu, cukura, ziepju. Zvejojām maiņās. Bijām vairākas brigādes. Biju jau iemācījusies airēt laivu, mest tīklus, savākt tos, izņemt zivis, lāpīt tīklus. Tas man īpaši patika un padevās.
Vasara bija silta, pat karsta, bet izģērbties nevarēja. Ēda nost “moškas”, mazas melnas mušiņas. Līda visur iekšā un noēda jēlu miesu. Īpaši jostas vietā, kur drēbes stingrāk savilktas. Bez tīkla dzīvot nevarēja. Līda mutē, degunā, acīs, ausīs. Atgaiņāties nebija iespējams. Apkārt lidinājās melns mākonis. Tāpēc mums iedeva melnus tīkliņus, ko aizklāt sejai priekšā. Nu “mošku” nebija, bet arī gaisa trūka. Vakaros bez žēlastības dzēla odu pūļi. Plikas rokas turēt nevarēja, jāslēpj, citādi nodzels. Vienīgā vieta, kur varēja nedaudz atvilkt elpu, bija ezerā laivā. Tur “uzbrucēju” nebija.
Pašu gādāta maltīte
Kad dienas darbi padarīti, brigadieris mums izsniedza zivis ēšanai. Tās kārtīgi iztīrījām (ne tā, kā sālot mucās) un vārījām. Ja bija milti, tos iekūlām daļā zupas un iznāca divi ēdieni. Zivju zupa un biezputra. Bez kāda aizdara. Zivis ezeros nebija tik treknas kā Jeņisejā. Tomēr vēders pilns. Bet cik ilgi? Dienas beigās līdām teltī, bet arī tajā neiztika bez “moškām”. Apsedzām galvu un gulējām. Rīts un nākamā diena bija atkal tāda pati. Tā zvejojām un ceļojām no viena ezera uz otru. Rudens pusē mežā nogatavojās mellenes, brūklenes, lācenes un citas ogas. Ja bija milti, cepām pīrāgus bez cukura — tikai milti, ūdens, ogas. Cepām uz dzelzs krāsniņas. Tas bija tāds gardums. Un ja vēl dabūjām nedaudz cukura, ko uzbērt. Nu pasakaini! Vasarā zivis ķērās labi. Vietām pat laši gadījās. Tos saulē žāvējām. Iznāca īsta delikatese. Šad tad zvejas tīklos ieķērās kāda meža pīle un pat rubenis. Tad mums bija īsts svētku mielasts.
Redzējām dīvainu dabas parādību — te saule pazuda aiz horizonta un, skat, te jau cēlās augšā. Tās bija gaišās naktis. Zvejot bieži braucu ar krievu meitenēm Ļenu un Vaļu. Viņas daudz dziedāja kara laika krievu dziesmas. Arī es iemācījos un dziedāju līdzi. Daudz viņām stāstīju par mājām, par savu Latviju, bet viņas maz ko no tā saprata, zināja tikai bargos ziemeļus un zivju zveju.
Pašiem sava māja
Tā pagāja vasara. Pārbraucām vēlreiz un apmetāmies liela ezera — Mahovka, ja pareizi atceros — malā. Apkārtnē bija vēl vairāki mazi ezeriņi. Te nu nolemām palikt un uzcelt no baļķiem māju. Zāģējām kokus, plēsām sūnas. Draudzīgi darbojoties, māja drīz vien bija gatava. Gar vienu malu ierīkojām divstāvu nāras. Saklājām skujas. Vienā stūrī ielikām dzelzs mucas krāsni ar dūmvadu uz āru. Bija arī mazs lodziņš. Nu ziemai bijām nodrošināti. Ziemā ar cirtni cirtām ledū āliņģus. Ar garu kārti laidām iekšā tīklus. Tīklus laidām cauri daudziem āliņģiem. Gala lielajā āliņģī vilkām tos ārā un lasījām zivis. Ja ezers kļuva tukšs, devāmies uz citu. Citreiz tuvāk, citreiz tālāk no mājvietas. Ziemā laivas vilkt bija vieglāk. Pa sniegu slīdēja labāk. Taču klāt bija cita bēda — ledus sala arvien biezāks, un zivju kļuva mazāk. Ja nav zivju, nav arī miltu. Gadījās, ka neko nenozvejojām, bet vēl pāri bija palikuši milti. Tos iekūlām vārītā ūdenī. Lai būtu garšīgāk, pāris saujas uz pannas apbrūninājām un samaisījām ar pārējo putru. Uzreiz cita garša. Triju litru katliņu varēja izēst viens pats un vēl varētu ieēst šo “garšīgo” biezputru. Bet bija arī tādas reizes, kad nebija ne zivju, ne miltu. Ārā sals, sniegs, un vēders tukšs. Tad guli uz lāvas un atceries gardos ēdienus mājās, un gaidi, kas būs tālāk.
Ar slēpēm pēc malkas
Bija reizes, kad noķērām vienu 10 centimetru garu zivteli, izvārījām lielā daudzumā ūdens un strēbām šo zivju zupu visu dienu. Lai pilnīgi nenosaltu, bija jāiet mežā pēc malkas. Vakarā, kad pārnācām no zvejas, visu dienu neēduši, pārsaluši, diviem trim cilvēkiem vēl bija jāiet ar parasto rokas zāģi mežā pēc malkas. Meklējām sausas egles, bet, ja nebija, zāģējām zaļus bērzus. Tie arī ļoti labi dega. Gabalos sazāģētus, uz pleca uzliktus kokus nesām mājās, lai tos sazāģētu īsākus un sacirstu malkai. Uz mežu braucām tikai ar slēpēm.
Turpmāk vēl
