Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. 1942. gada maijā no tēva beidzot saņēmām ziņu.
(Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.)
1942. gada maijā no tēva beidzot saņēmām ziņu. Viņš bija Kirovas lēģērī. No citiem ieslodzītajiem viņš uzzināja, ka Krasnojarskas apgabala Pirovskā ir ventspilnieki. Tur pastā strādāja izsūtītā no Ventspils. Lēģerī bija 20 nodaļu, ventspilnieki bija 11. nodaļā. Ziņa no tēva mums bija ne vien liels prieks, bet arī morāls atbalsts, kas mūs stiprināja visus trimdas gadus. Tēvs māsai un man arvien atgādināja palikt godīgām, mīlēt dzimteni un mācīties, jo zināšanas ir cilvēka lielākā vērtība. Pats viņš strādāja medpunktā par feldšeri. Uzzinājām, ka viņam piespriests 10 gadu.
Bez kapa vietas
Bija lielas cerības, ka vēl tiksimies. Tad notika nelaime. Kā tas gadījās un kāpēc, to nezinājām. Tēvu paralizēja — visu labo pusi. Viņš sāka mācīties rakstīt ar kreiso roku un sūtīja mums vēstules. Lēģerī neļāva vienā vietā iedzīvoties — arvien pārsūtīja uz citurieni. Arī tēvu lika pārsūtīt. Jau tad viņš jutās slikti. Bija ļoti nežēlīga ārste. Viņa neņēma vērā, ka tēvs lūdza viņu nepārvietot. Tēvs juta, ka var to nepārdzīvot. Tomēr viņa necilvēciski piespieda tēvu kāpt vagonā un braukt uz citu lēģera nodaļu. Šo pārbraucienu tēvs neizturēja. Mira ar sirdstrieku. Izmeta viņu no vagona ceļa malā. Tā viņš arī tur palika. Bez kapa vietas. Tālu prom no dzimtenes, no tuviniekiem. Pat sunim izrok kapu un apglabā.
Ziņu par tēva nāvi saņēmām, kad jau bijām Latvijā. Viņš mira 1948. gada 27. novembrī 53 gadu vecumā. Ziņu atsūtīja viņa lēģera biedrs. Padomju vara panāca, ka latviešu ģimenes izšķīra, iznīcināja. Inteliģence, gudras galvas tai nederēja. Vajadzēja tādas, kas maz ko sajēdza un ko varēja grozīt pēc sava prāta.
Tā viss grima postā. Valdīja vara bez nākotnes. Un tā arī šī vara sabruka. Kas tā bija par varu, ar skaidru prātu nevaru saprast. Pasaulē ir iekārtas, kas pastāvējušas tūkstošiem gadu. Bet šī? Te bija, te zuda.
1990. gada beigās Ilmārs Knaģis, ar kuru biju kopā Igarkā, rīkoja ekspedīciju uz Kirovas lēģeriem. Arī viņa tēvs gāja bojā Kirovā. Tur novietoja lielu baltu krustu kā piemiņas zīmi mirušajiem Latvijas patriotiem, kas nevainīgi gāja bojā padomju varas dēļ.
Braucu uz Igarku
1942. gada jūnijā saņēma rīkojumu, ka visus gados jaunos izsūtītos jāmobilizē zivju zvejai. Sākās nākamā tūre — ģimenes vēl vairāk izkaisīja pa plašo “dzimteni”, lai tikai tās nebūtu kopā. Pārdzīvoju sāpīgas atvadas no mammas, māsas. Vai vēl tiksimies — viss bija neziņā.
Igarka ir ziemeļos, aiz Polārā loka. Jābrauc bija pa Jeņiseju. Upe kuģojama no jūnija līdz oktobrim. No mūsu kolhoza bija jābrauc četriem jauniešiem. Man jau bija 16 gadu, it kā “skaistais” jaunības laiks! Viss likās interesants, nezināms. Jeņiseiskā upes pieturas vietā, mūs sasēdināja baržā — liellaivā ar riteņiem abos sānos, kas to dzen. Priekšgalā vēl velkonis — mazs kuģītis. Cilvēku bija daudz no visiem apkārtējiem kolhoziem. Arī latviešu. Iepazināmies. Mūs sadalīja pa kajītēm. Braucēju vidū bija arī ārsts Skalderis no Rīgas. Viņš mūs brauciena laikā ļoti atbalstīja. Baržā brauca arī vietējie iedzīvotāji. Mūs baroja ar kaut kādām zupām, putrām. Pēc pāris dienām sāka pūst stiprs vējš. Uznāca vētra. Baržu stipri šūpoja. Cilvēkiem kļuva slikti. Sākās “jūras” slimība. Ai, cik vienam otram bija grūti!. Domāju, ka gals klāt. Ar padomu daudz palīdzēja ārsts Skalderis, jo zāļu jau nebija. Palīdzējām cits citam. Un kas gan mēs bijām? Mūs jau nebija jāsaudzē. Palikām par dažiem mazāk. Vai krievam trūkst “ienaidnieku”, kurus iznīcināt? Nāks vietā citi. Te cilvēkam nebija nekādas vērtības.
Pēc vairākām dienām vētra. Sākās mierīgs laiks. Jeņisejas krasti skaisti, apauguši kokiem. Pabraucām garām Šušenskai, kurā kādreiz dzīvoja Ļeņins. Toreiz jau to nezināju. Neskarta skaista daba, bet nabadzība visur, kur skaties — koka būdeles pussagruvušas, ne ceļu, ne lauku. Vien tukšums.
Negaidīts bildinājums
Brauciens ilga apmēram mēnesi. Tā laikā mani bildināja dakteris Skalderis. Pēc pārciestā tīfa man bija izauguši melni sprogaini mati. Atgādināju jaunu francūzieti. Tā arī visi mani sauca. Skalderis lūdza, lai palieku kopā ar viņu visu mūžu. Mums bija 25 gadu starpība. Man tikai smiekli nāca, jo neko tādu nevarēju iedomāties. Bija tikai viena doma — atgriezties Latvijā, kur nu vēl domāt par precēšanos!
Jaunigarkā, pretī Igarkas pilsētai, bija kolhozs. Te mūs, kādu 30 cilvēku, izvietoja lielā barakā. Pārējos ar “baržu” aizveda tālāk uz Dudinku, Noriļsku… Pa Jeņiseju brauca “baržas” — pilnas “strīpainās” drēbēs tērptiem vīriešiem ar uzšūtiem numuriņiem. Šad tad dzirdējām kādu latviešu vārdu un latviešu dziesmu. Saklaigājāmies.
Ieslodzītie devās uz Noriļskas lēģeriem, no kurienes daudzi neatgriezās. Starp viņiem bija arī latviešu virsnieki. To redzot, sagrāba tāds žēlums pret sevi. Bija tik skumji, tā sāpēja. Kāpēc latviešu tautai tā jācieš?
Delikatese par velti
Mūs sadalīja brigādēs. Bija jāiet Jeņisejā zvejot. Upe plata, dziļa. Airējām laiviņu un mācījāmies zvejot. Zivju bija daudz. Treknas, garšīgas. Stores, taimiņi, omuļi, siļķes. Laivā bija liels tīkls, kuru viegli varēja izmest upē. Virsējā malā bija pludiņi, lai tīkls turētos un peldētu, apakšējā — iesieti akmeņi, lai būtu smagums un apakšējā mala peldētu pa grunti. Tīkls bija garš un liels. Viens cilvēks gāja gar upes malu, turot vienu tīkla galu, kas piesiets pie liela bomja. Pārējo tīklu no laivas izmeta, braucot ar līkumu, un tad abus galus vilka ārā. Tīkla vidū bija tā saucamā “matka” — kule, kurā saplūda visas zivis. Lomi vasarā labi, zivju bija daudz. Reiz noķērām 69 kilogramus smagu taimiņu. Kad to pārmeta pār plecu, aste vilkās pa zemi. Tanī laikā bijām labi paēduši. Pēc zvejas krastā spainī vārījām treknu zivju zupu. Un, ja vēl gadījās kumosiņš maizes, bija ļoti labi. Īpaši garšīga zupa izdevās no storēm. Trekna, gaļa balta bez asakām. No storēm vācām melnos ikrus, sālījām burkās. Delikatese par velti!
Kā pātarus skaita
Vasaras te bija īsas un karstas — no jūnija līdz septembrim. Zeme jau nekad pilnībā neatkusa. Mūžīgais sasalums. Vasarā varējām nosauļoties brūni kā mori. Arī es pirmo vasaru nosauļojos brūna, brūna. Ar mums reizē zvejoja arī vietējie kolhoznieki, brigadieris bija krievs. Bija arī vīri, kas izbrāķēti frontei, kā arī kāds sievišķis. Lamāšanās un “mātes” piesaukšana viņu valodā bija kaut kas unikāls. Tikpat kā pātaru skaitīšana. Bija kāds vīrietis, kurš lamājās kā neviens. Tādu vairs netiku dzirdējusi nekur un nekad. Viņš piesauca visu pasaules lietu “mātes”, saules, zemes, upes, debesu, teļu, govju, zirgu, krēslu, galdu, zivju, koku, briežu utt. Tikai daži vārdi bija derīgi pateikti, lai kaut ko saprastu.
Pienāca rudens. Zveja pamazām beidzās. Jeņiseja lēnām sāka aizsalt. Beidzās arī mūsu “pilno” vēderu laiks.
(Turpmāk vēl)
