Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. Mamma, lai kaut nedaudz mani nodarbinātu, sarunāja advokāta Lapiņa kundzi, lai pie viņas mācītos vācu valodu.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
Mamma, lai kaut nedaudz mani nodarbinātu, sarunāja advokāta Lapiņa kundzi, lai pie viņas mācītos vācu valodu. Vakaros mēs, izsūtītie latvieši, sanācām kopā, lai mierinātu viens otru, pārrunātu, kas bijis, kas būs. Dziedājām, lūdzām Dievu, griezām šķīvīti — izsaucām garus, jautājām par mūsu likteni, vīriem, tēviem. Atceros, kaut kādas atbildes arī saņēmām un kaut kam ticējām arī. Likām kārtis. Viena otra to lietu labi pieprata. Arī es iemācījos, ko katra kārts nozīmē. Iemācījos likt arī pasjansu. Vakaros, gulēt ejot, skaitījām lūgšanu.
Ejam zagt
Mamma prata labi šūt. Viņa pašuva vienai otrai kolhozniecei pa katūna kleitai, blūzei. Par to dabūja kādu spaini kartupeļu, kādu gaļas vai taukuma gabaliņu. Maizes normu — 400 g — pieaugušajiem un 200 g bērniem deva katru dienu. Maize — “ķieģelis” — slapja, sāļa, tā ka iznāca ļoti mazs gabaliņš.
Labāk klājās tam, kam bija laimējies no Latvijas paņemt līdzi vairāk drēbju. Kaut kas jau bija arī mums. Tās mamma mainīja pret pārtiku. Veda arī uz tālākiem kolhoziem. Tā tikām pie kāda putraima, miltiem, taukvielas pikucīša, cukura. Kā turienes sievietēm patika mūsu kleitas, blūzes. Viņas neko tik skaistu nebija redzējušas.
Lai daudzmaz piepildītu vēderu, reiz rudenī gājām uz blakus kolhozu pēc burkāniem. Uzzinājām, ka tur to ir lieli lauki. Tad nu devāmies “sirot”, atklāti sakot — zagt! Vēders prasīja, un bija jādara viss, lai izdzīvotu. Tā kā es biju tāda sīka, mazāka, līdu uz vēdera pa vagām, rāvu burkānus un stiepu ārā. Vagu malās pārējās sievietes sagaidīja ar kulēm. Ložņājot pa vagām, pazaudēju nazīti. Bija liels uztraukums, ka neatrod un mūs nepieķer. Otrā rītā gāju nazīti meklēt un atradu. Tad bija miers.
Rudenī sāka rakt kartupeļus. Zeme te bija ļoti auglīga, neko citu nevajadzēja darīt, tikai jāapkaplē, jāparavē. Pavasarī iestādi, rudenī noņem. Mēslot nevajadzēja. Mēslus veda uz upi un gāza ārā. Tas viss pamudināja uz slinkumu.
Arī mēs, lielākie bērni, gājām palīgā rakt kartupeļus. Paslepus pa pusspainītim vien tos pienesām mājās visai ziemai. Brīnums, ka neviens mums tos neatņēma. Bet kurš tad to būtu darījis? Te taču nekādas varas nebija. Te visi dzīvoja pamestā nomalē. Nabadzībā. Tālu no pilsētām. Bez jebkādas satiksmes. Visi tikai kaut kā kūlās, lai izdzīvotu.
Palīdz “babuškas”
Kartupeļu laukā pārsalu un saslimu. Izrādījās, tas bija tīfs. Gulēju vairākas dienas nesamaņā. Nevienu nepazinu, arī mammu nē. Dzinu projām. Visiem bija liels uztraukums. Par mani ļoti rūpējās visi latvieši, arī vietējās krievietes. Nekādas medicīniskās palīdzības jau nebija. Ārstēja ar tautas līdzekļiem. Tina slapjos palagos, lai dabūtu nost lielo karstumu, vārīja visādas tējas. Kolhoza “babuškas” nāca un svētīja mani — gan ar svētiem krītiņiem, gan svēto ūdeni. Tie bija īstie krievi, kuri saprata mūs, un viņu sirsnību un palīdzību izjutām. Paldies viņiem!
Arī māsa saslima, bet ne tik smagi kā es un ne ar tīfu. Es gulēju gultā, bet māsa zem galda. Mamma to ļoti pārdzīvoja. Kā viņai pietika spēka? Irma Kļaviņa brauca pa sniegu ar velosipēdu uz blakus kolhoza aptieku pēc zālēm. Tas visiem bija smags laiks. Organisms izturēja. Vēl bija iekšā Latvijā bērnībā ieliktais pamats — tīrs, veselīgs, spēcinošs uzturs. Lai mēs ātrāk izveseļotos, mamma kaut kur bija dabūjusi pudeli sarkanvīna un deva mums pie pusdienām pa glāzītei iedzert, lai labāk riņķotu asinis. Paldies Dieviņam, slimība pārgāja. Abas ar māsu izveseļojāmies. Reizi dienā mamma izvārīja siltas pusdienas no tā, kas bija, bet vēderi jau nekad nebija piepildīti. Nogāja visi mati. Paliku pliku galvu. Ilgi staigāju ar lakatu. Pamazām sāka augt jauni sprogaini mati.
Viss vēdera dēļ
Mūsu Irmiņai par brūtgānu taisījās kolhoza priekšsēdētājs Krivonogovs. Viņš bija klibs, tāpēc nebija iesaukts armijā. Irmiņa bija izskatīga un ļoti žiperīga, viņa ar priekšsēdētāju “dzina velnu”. Pateicoties šai “draudzībai”, mūsu sievietes norīkoja vētīt graudus klētī. Nu mums sākās labi laiki. Katru dienu sievietes atnesa mājās divus trīs kilogramus kviešu graudu. Tas gan nebija tik vienkārši izdarāms. Viņas apsēja ap vidukli jostu, tad piebēra zeķi ar graudiem. Izbāza to cauri kājstarpei, abus galus piesēja pie jostas, kleitu pāri un mierīgi gāja mājās. Neviens jau kleitu augšā necēla. Irmai bija palikuši vīra lielie gumijas zābaki. Skatīdamās brigadierim acīs, piebēra tos pilnus graudiem un atnāca mājās. Kas tikai bija jādara vēdera dēļ!
Mājās graudus bērām čuguna katlā, pārlējām ūdeni, ielikām izkurinātā krievu krāsnī, un tur tie izsuta mīksti, mīksti. Tad tos varēja pieēsties pilnu vēderu. Tas bija tāds pavalgs, ka jutāmies paēdušas. Ja vēl gadījās kāda tauku piciņa vai piena malks klāt, tad bija svētki. Mamma beidzot varēja pasmaidīt, jo vienmēr bija jādomā, kā mūs pabarot, lai neaizejam bojā. Vēlāk sapratu, ka tā dara īsta māte, kas mīl savus bērnus un ir gatava ziedot visu viņu labā.
Svinam Ziemassvētkus
1941. gada Ziemassvētkiem ļoti gatavojāmies. Katrs kaut ko centās sarūpēt vakariņu galdam. Īpaši domājām par koncertu. Nolēmām, ka tajā piedalīsies visi mūsu mazākie bērni. Mēs bijām 21 cilvēks no Ventspils.
Te bija arī Latvijā ievērojamu cilvēku sievas. Dame un Jaunrone bija Latvijas flotes augsta ranga virsnieku sievas, Lapiņa — Ventspils advokāta sieva, Rubene — Ventspils kredītbankas vadītāja, Kraule — Latvijas militārā atašeja Francijā kundze.
Koncerta programmā iekļāvām Dieva vārdus, lūgšanas un tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Vakars izdevās lieliski. Nobira arī sāpju asaras.
Morāls atbalsts
Pavasarī mamma sarunāja atsevišķu istabu pie kāda vietējā igauņa. No dēļiem izgatavojām guļvietu — “koiku”, salikām salmus, pārklājām segu un gulējām visas trīs rindiņā. Mamma nemitīgi gādāja par mums. Mainīja drēbes, gāja uz graudu kalti vētīt graudus, pagrabā pārlasīja kartupeļus. Kad atkusa zeme, lasījām svaigas nātrītes zupai. Vitamīni taču.
Turpmāk vēl
