Gaume ir katra cilvēka privātā lieta, bet kurā brīdī sabiedrība tomēr drīkst pieprasīt, lai ierobežo lētuma izpausmes mākslā, mūzikā, kino un visā apkārtnotiekošajā?
Gaume ir katra cilvēka privātā lieta, bet kurā brīdī sabiedrība tomēr drīkst pieprasīt, lai ierobežo lētuma izpausmes mākslā, mūzikā, kino un visā apkārtnotiekošajā? Bieži nākas vērot, ka indivīdu kopa mēģina sabiedrībai uzspiest savu gaumi un vēl ir neizpratnē: viņi taču neko nesaprot no mākslas. Nacionālā radio un televīzijas padome saņēmusi vairākas sūdzības par realitātes šova “Sapņu sala” saturu un drīzumā plāno pārbaudīt šīs pārraides saturu. Reklamējot to, skatītājiem solīja “pavedinošas situācijas, jutekliskas attiecības, erotiskas rotaļas”. Ar lupu gan jāmeklē, lai cilvēks ar normālu dzīves uztveri kaut ko tādu arī pamanītu. Ja vien kādam erotiska nešķiet prasta vulgaritāte un lamāšanās krievu valodā.
Bez amatpersonu pārbaudes skatītājam ir skaidrs, ka šovam nav nekāda satura, un to ik pa brīdim paspilgtina tikai lamuvārdi. Šķiet, drīz raidījuma vizuālo attēlu papildinās vien pīkstieni, kas atskan šova dalībnieku lamāšanās reizē. Protams, rupjības var dzirdēt arī dzīvē, bet nav taču obligāti tās tiražēt. Kāds skatītājs atzinis: “raidījums ir tik pretīgs, ka izraisa interesi, kādu cūcību viņi rādīs nākamo reizi”. Vēlamais rezultāts panākts, un kāds par to, ka primitīvi uzvedies kameras priekšā, vēl saņems balvu.
Cik cilvēku, tik viedokļu, bet par to, kas kuram ir vai nav pieņemams, liecina katra izglītotības līmenis. Žēl tikai, ka tālāk par fakta konstatēšanu lētas gaumes kritizētāji nedodas. Neviens taču necenšas noteikt, kādas grāmatas izdot izdevniecībām, kādas filmas rādīt televīzijā un kādu mūziku atskaņot radio.
Ko darīt, lai cīnītos par augstāku vispārējās kultūras līmeni? Pirmkārt, jāizglīto sabiedrība, kurai jāmāca atšķirt graudus no sēnalām. Ja nebūs pieprasījuma, nebūs arī piedāvājuma, kad saujiņa lētu ideju pārņemtu ļaužu sabiedrībai cenšas uzspiest savu gaumi.
