Pieradums savstarpējās attiecībās ir kā salda inde — tās grūst, bet grūti paskatīties patiesībai acīs. Tā bija arī Evai. Kopā ar Gunti viņa bija jau sešus gadus, kādreiz runāja par kāzām, bet nu vienkārši dzīvoja kopā kā daudzi.
Nemanot viņu attiecībās bija radies atsalums — Guntim arvien biežāk gribējās izklaidēties ar draugiem, iedzert, bet Eva labprātāk sēdēja mājās vai gāja uz teātri. Kad viņa reizēm sacēla traci, Guntis lūdza piedošanu, apbēra savu draudzeni ar mīļām dāvaniņām, pienesa gultā brokastis, un kādu laiku viņu attiecībās atkal bija miers. Līdz nākamajai reizei. Kad Eva reiz ieraudzīja Gunti ar citu meiteni, viņa nolēma attiecībām pielikt punktu. Guntis gan lūdzās, gan taisnojās, bet Eva šoreiz bija nelokāma, jo uzskatīja — ja Guntis viņu patiesi mīlētu, tad nesāpinātu, bet visas problēmas izrunātu.
Tā kā dzīvokli īrēja Guntis, Eva nolēma sev meklēt citu. Taču tik viegli tas nevedās, un viņi turpināja dzīvot kopā. Draugi pat nenojauta, ka viņu attiecībās radusies pamatīga plaisa. Guntis atkal lutināja Evu, un viņa pat sāka šaubīties par sava lēmuma pareizību. Vienvakar, nākdama no kārtējā dzīvokļa apskates, viņa iegriezās baznīcā. Tāpat vien, lai padomātu, kā dzīvot tālāk. Tieši todien bija vakara sprediķis, kas bija kā veldze dvēselei.
Atgriezusies mājās, viņa nolēma veikt pamatīgu ģenerāltīrīšanu — parasti tās viņai bija labākās zāles pret depresīvu garastāvokli. Guntis bija aizgājis uz darbu naktsmaiņā, un viņa mierīgi varēja ņemties vai visu nakti.
Viesistabā viņiem bija grīdsega. Pēdējo reizi tā tika noņemta pērn Lieldienās. Kad Eva to saritināja, lai iznestu ārā, viņa uz grīdas pamanīja sarkanu salocītu papīriņu. Viņu izbrīnīja, ka tajā svešā rokrakstā bija rakstīts: “Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek!”.
Tagad viņa šo zīmīti nēsā maciņā, un, kad sāk mākt šaubas, viņa to izlasa un vēl jo skaidrāk apjauš, ka negrib saistīt dzīvi ar cilvēku, uz kuru nevar paļauties. Bet draugiem par dīvaino zīmīti viņa stāsta, ka saņēmusi eņģeļa vēstījumu, tāpēc pēdējā laikā esot tik smaidīga.
