Es uztrūkos naktī no miega un domāju, kāpēc ir tā — visi vēl dus saldā miegā, bet man jābūt nomodā.
Es uztrūkos naktī no miega
Un domāju, kāpēc ir tā —
Visi vēl dus saldā miegā,
Bet man jābūt nomodā.
Es dzirdēju dīvainas skaņas,
Redzēju starus, kas mirdz,
Es cēlos un gāju pie loga,
Man no brīnumiem pamira sirds.
Tur, lejā, stāvēja eņģelis,
Pie lūpām tam flauta bija,
Un brīnišķas sarkanas rozes
Bez ērkšķiem — tam pieri vija.
Viņš spēlēja, svētlaimē nogrimis,
Sārtu mirdzumu lēja ik zieds.
Es klausījos skaņās un sapratu,
Ka manā dvēselē ienācis miers.
