Rīt Vietalvas pagastā 90 gadu jubileju svinēs Jānis Auziņš. Sirmais vīrs vēl arvien pilns enerģijas un ikdienā piedalās teju visos mājas darbos.
Rīt Vietalvas pagastā 90 gadu jubileju svinēs Jānis Auziņš. Sirmais vīrs vēl arvien pilns enerģijas un ikdienā piedalās teju visos mājas darbos. Pats gan atzīst, ka spēka neesot tik, cik agrāk, un arī skatiens vairs nav tik skaidrs.
Par atmiņu nesūdzas
–– Visu mūžu esmu strādājis, — saka Auziņa kungs. –– Sākumā sava tēva, tad paša saimniecībā, vēlāk kolhozā. Iespējams, tāpēc arī vēl tagad man spēks kaulos.
Auziņa kungs patiesi pārsteidz ar savu veiklo soli. Kad „Staburags” bija ieradies viņu apciemot, šķūnīti naski krāva malku.
–– Skaldīt gan kļuvis pārāk grūti, –– tā jubilārs, –– taču kraut malku grēdā varu vēl itin labi. Arī par atmiņu nevar žēloties. Atminos teju visus bērnu un jaunības dienu piedzīvojumus. Tas, ko esmu lasījis un dzirdējis pēdējā laikā, gan prātā paliek pēc ilgākas iegaumēšanas.
Cienā ar cukuru
Esmu dzimis tepat Vietalvā. Viena no pirmajām bērnudienu atmiņām man ir no Pirmā pasaules kara laikiem, kad dzīvojām vienā mājā ar vācu karavīriem. Atceros, māte mani ļoti uzmanīja, taču vācu kareivji nemaz nešķita briesmīgi. Cienāja ar cukuru un labprāt fotografēja.
Prātā palikušas arī draiskulības Odzienas pilī, kas tolaik bija ievērojami labākā kārtībā nekā pašlaik. Bija grīdas un griesti. Mums, apkaimes puikām, patika tur spēlēties.
Tāls ceļš
Tēvs nopirka māju ar zemi, sākām saimniekot. Arī es palīdzēju lauku darbos –– audzējām labību. Kaimiņu mājās noskatīju sievu. Dzima bērni.
Mūs, tāpat kā daudzas citas latviešu ģimenes, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju.
Nokļuvām Tomskas apgabalā. Strādājām kolhozā lauku darbos, celtniecībā. Latvijā izdevās atgriezties 1957. gadā.
Auziņa kungs nelabprāt atceras izsūtījuma gadus. Tie palikuši prātā kā ļauns murgs. Vien apgalvo, ka vasaras tālajā zemē bijušas krietni īsākas nekā te, Latvijā.
Atgriežas tēva mājās
Auziņiem paveicies, jo izdevies atgriezties tēva mājās. Ne jau kā saimniekiem, tomēr ļaudis, kuri te dzīvojuši, atvēlējuši istabas. Varējis atkal klausīties, kā lietuslāses grabina tēva mājas jumtu.
Meklē atšķirīgo
Auziņa kungs ir ļoti liels grāmatu mīļotājs. Izlasītas teju visas jaunākās grāmatas. No pilsētas pārbraucot, vienmēr starp pirkumiem bijusi arī kāda grāmata, kas vēl nedaudz smaržojusi pēc tipogrāfijas krāsas. Tagad gan jaunas grāmatas jubilārs šķirsta reti, jo tās ir ļoti dārgas. Vairāk lasa laikrakstus un žurnālus, kuros rakstīts par praktiskām lietām. Tad var salīdzināt šodienas metodes ar dzīves laikā gūtajām atziņām.
–– Daudz kas jauns ieviests gan lauksaimniecībā, gan citās jomās, –– spriež Auziņa kungs. Tomēr laiku pa laikam parādās padomi, kādi bija jau tad, kad saimniekoju tēva sētā. Ir lietas, kuras nepakļaujas laikam, paliek nemainīgas, lai kas notiktu.
Īpaša jubileja
Svētdien pulcēsies kopā visa Auziņa kunga radu saime. Divas meitas, pieci mazbērni un pieci mazmazbērni. Kad visi sarodas vienkopus, mājā pat kļūst par šauru, taču tieši paši mazākie vecvectēvam šķiet vismīļākie un gaidītākie ciemiņi.
Jubilārs atzīst, ka dzimšanas dienas gan neesot lielākie svētki, jo par katra gada galveno notikumu viņš uzskata Jāņus. Tad arī pašam galvā vienmēr kupls ozolzaru vainags un sirds vai kūsā no līksmības. Tomēr šī reize būšot īpaša. Kā nekā teju gadsimts jau nodzīvots.
