Aizvadīta notikumiem bagāta nedēļa, priecājos par vasaras ziedoni, strādāju un, protams, piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Guvu tik daudz pozitīvu emociju, ka pietiks līdz nākamajiem svētkiem.
Aizvadīta notikumiem bagāta nedēļa, priecājos par vasaras ziedoni, strādāju un, protams, piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Guvu tik daudz pozitīvu emociju, ka pietiks līdz nākamajiem svētkiem.
Nodarbinātības valsts aģentūras Aizkraukles filiāle ir mana darbavieta jau četrus gadus. Pa šo laiku mainījusies filiāles darba specifika, jo arvien samazinās bezdarbnieku skaits. Patlaban aģentūrā oficiāli reģistrējies 5,1 procents Aizkraukles rajona darbspējīgo iedzīvotāju. Pirms dažiem gadiem bezdarbnieku bija apmēram divas reizes vairāk. Es vairāk strādāju ar darba devējiem, apzinu vakances un brīvajās vietās piedāvāju darbu bezdarbniekiem. Diemžēl darba tirgū patlaban trūkst speciālistu, kurus Aizkraukles rajonā nesagatavo. Daudzās darbavietās strādājošo skaitu samazina vai firmas pat likvidē, jo ietekmē augstā inflācija, dārgās izejvielas, degvielas un gāzes cenas.
Joprojām trūkst autoceltņu vadītāju, medicīnas māsu, ceļu būves speciālistu, aprūpētāju vecļaužu pansionātos, autovadītāju tālbraucēju, zirgkopju un agronomu. Bebros vienā veikalā ilgstoši nav pārdevējas. Dažviet darba devēji maz maksā, un tāpēc neviens arī nepiesakās, jo patlaban ar minimālo algu pat vienam cilvēkam iztikt ir grūti. Īpaši, ja uz darbu jābrauc ar sabiedrisko transportu, jo nu gan autobusa, gan vilciena biļetes ir krietni dārgākas nekā gada sākumā.
Ja mūsu aģentūrai turpinās piešķirt līdzekļus, iespējams, daļu no tiem varēsim izlietot pār kvalifikācijas mācībām tieši tajās jomās, kurās strādājošo trūkst. Līdz šim par Eiropas Savienības naudu Nodarbinātības valsts aģentūrai bija iespējams palīdzēt bezdarbniekiem apmeklēt dažādus kursus un iegūt jaunu, darba tirgū pieprasītu profesiju. Aizkraukles filiālē ir īpašs karjeras kabinets, kurā cilvēks ar testa palīdzību var noteikt viņam vispiemērotāko profesiju. Varam priecāties, ka darba meklētāji arvien labāk zina likumus, nekautrējas nākt un konsultēties mūsu filiālē. Tas ir labi, ja cilvēki zina savas tiesības un prot par tām pastāvēt.
Pārdomāju arī Valsts prezidenta Valda Zatlera pirmo darba gadu, jo pagājušajā nedēļā veikumu vērtēja gan viņš pats, gan tauta. Zinot, kādā veidā Valdi Zatleru par prezidentu ievēlēja, pirms gada uz viņu lūkojos skeptiski. Neko īpašu negaidīju, jo politiskā “virtuve” ir ļoti netīra un intrigām pārpilna. Esmu patīkami pārsteigta, jo redzu, ka viņš dara, cik spēj. Prezidents ārzemēs prezentē Latviju un bieži apciemo arī lauku iedzīvotājus. Šķiet, ka viņš sāk domāt patstāvīgi, akli nepakļaujoties valdošo partiju ietekmei. Prezidents domā, ka dzīvojam daudz stabilākā valstī nekā pirms gada. Par to gan vēl jāšaubās, jo inflācija tikpat kā nesamazinās, nabadzīgo cilvēku Latvijā ir daudz, un joprojām turpinās mūsu valsts iedzīvotāju laimes meklējumi citās valstīs. Jūtams, ka valsti joprojām pārvalda daži “pelēkie kardināli”. Piekrītu vēsturnieces Ilgas Kreituses teiktajam, ka Latvijā premjers “de facto” ir satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, bet Ivars Godmanis ir premjers tikai “de jure”. Prezidentam nav viegli kļūt neatkarīgam, jo tauta jau nezina, kādus noteikumus viņam izvirza valdošā koalīcija. Tā gan pamatīgi šūpojas, jo nupat veiktā aptauja liecina, ka jau 90 procentu iedzīvotāju esošajai Saeimai un valdībai neuzticas. Deputātiem un ministriem savu darbību nekavējoties vajadzētu kardināli mainīt un glābt, kas vēl glābjams. Tomēr esmu pārliecināta, ka nekas tamlīdzīgs patlaban nenotiks.
Aizvadītajā nedēļā pavisam neglīti rīkojās Rīgas domnieki — Dziesmu un deju svētku laikā, kad Rīgā saplūda vai puse Latvijas un simtiem ārzemnieku, viņi sasparojās mainīt domes vadītāju. Čiks jau vien iznāca, jo šīs aktivitātes bija nelaikā, un deputāti tam pat nebija sagatavojušies. Iespējams, šie “gāganu kari” notika tāpēc, lai rīdzinieku domas novērstu no daudz nopietnākām problēmām. Gan laiks rādīs. Šajā jezgā kuriozs bija Aināra Šlesera paziņojums, ka viņš pašvaldību vēlēšanās varētu kandidēt Rīgas mēra amatam, jo, viņaprāt, Rīga patlaban “asiņojot”. Lai cienījamais Šlesera kungs labāk paskatās, kā jau gadiem ilgi “asiņo” Latvijas ceļi, kuru sakārtošana ir ministra primārais pienākums.
Valsts un manā dzīvē galvenais notikums pagājušajā nedēļā bija Dziesmu un deju svētki, kuros piedalījās tūkstošiem dziedātāju, dejotāju, folkloras un vokālo ansambļu, orķestru mūziķu un ārvalstu viesu. Dziedu Aizkraukles pilsētas kultūras nama jauktajā korī “Aizkraukle”, un man šie bija pirmie Dziesmu un deju svētki, kuros piedalījos. Pirms svētkiem kora dziedātāji mēģinājumos dziedāja ar tik lielu atdevi, ka neskaitīja stundas un nejuta nogurumu. Esmu pateicīga savai ģimenei, kura mani atbalstīja, lai es varētu būt svētkos.
Izjūtas gan gājienā, gan lielkoncertā bija fantastiskas. No emocijām virmoja gaiss, un skatītāju aplausi bija kā balzams dvēselei. Tūkstošiem cilvēku jutās tik vienoti, ka atgādināja tautas pulcēšanos Atmodas laikā. Mūs uzmundrināja arī Aizkraukles novada domes vadītāja Viļņa Plūmes klātbūtne, jo viņš ar dziedātājiem aprunājās un izsacīja savus novēlējumus. Mēs apzinājāmies, ka esam vajadzīgi, ka arī laikā, kad valstī daudz nekārtību, latvieši ar dziesmām un dejām “paliek bēdu zem akmens” un paceltām galvām, kaut asaras notraucot, dzied par sauli un dzimtenes mīlestību.
Dziesma un koru kopdziedāšana ir nemirstīga — par to liecina 135 gadi no pirmajiem līdz nupat notikušajiem XXIV Dziesmu svētkiem. Lai kādas varas plosījušas mūsu mazo Latviju, tautasdziesmas ir saglabājušās un cilvēku dziedāšanas tradīcijas pilnveidojušās.
