‘‘Cilvēkus nedalu labajos un sliktajos’’. Aizkraukliete Ligita Gulbe jau 16 gadu ir tiesu izpildītāja. Viņai gada laikā jāizvērtē apmēram 700 klientu problēmu. Jāpilda tiesas nolēmumi un jāievēro likums.
“”Cilvēkus nedalu labajos un sliktajos””
Aizkraukliete Ligita Gulbe jau 16 gadu ir tiesu izpildītāja. Viņai gada laikā jāizvērtē apmēram 700 klientu problēmu. Jāpilda tiesas nolēmumi un jāievēro likums. Un tomēr reizēm cietušā cilvēka kļūst žēl, jo ne vienmēr tiesu izpildītājai “jākaro” ar nekaunīgiem uzturlīdzekļu nemaksātājiem bērniem vai parādniekiem.
Gadās, ka nelaimīgs pavērsiens cilvēka dzīvi var tā izmainīt, ka jāpaliek kā pie sasistas siles, un to visu jāpiedzīvo kopā ar tiesu izpildītāju…
Darba ir vairāk
— Vai jūsu darbā gadu gaitā ir kas mainījies?
— Darba apjoms katru gadu pieaug. Ja pirms piecpadsmit gadiem mani klienti bija strādājoši cilvēki, tad tagad bieži gadās, ka viņiem jau ilgstoši nav darba un ienākumu, tāpēc radušies parādi. Tomēr visvairāk darba ir ar tēviem un arī mātēm, kuri nemaksā uzturlīdzekļus bērniem. Daudziem autovadītājiem ir nesamaksāti administratīvie sodi par braukšanu dzērumā un satiksmes noteikumu neievērošanu.
— Kā jūs sameklējat uzturlīdzekļu nemaksātājus, jo viņu taču bieži vien deklarētajās dzīvesvietās nav?
— Mums parādnieks jāsameklē mēneša laikā un par informācijas vākšanu ir jāmaksā, jo Pilsonības un migrācijas pārvalde nekādus datus bez maksas mūsu iestādei nesniedz. Ja gribam cilvēku atrast, tad tas šim dienestam jāpieprasa oficiāli. Esmu pašnodarbināta persona, tāpēc arī par izdevumu apmaksu jādomā pašai. Tāpat kā notāri un advokāti, arī tiesu izpildītāji savu algu pelna paši. Tieslietu ministrija mums apmaksā rēķinus par degvielu un citiem izdevumiem, tikai jāpierāda, ka nauda iztērēta, pildot darba pienākumus.
Diemžēl patlaban ir vēl viena problēma — daudzi aizņemas naudu no bankām un dodas uz ārzemēm, par parāda atmaksu neliekoties zinis. Viņiem mēs klāt netiekam, ja cilvēks vai viņa Latvijā palikušie radinieki nav tik godprātīgi, lai kredītu atdotu. Robežas ir brīvas, un katrs brauc, kur grib, jo dati par viņu kredītsaistībām nekur nav ievadīti. Kad vēl nebijām Eiropas Savienībā, viņus uz robežas aizturēja, jo sodu nemaksātājus no valsts neizlaida. Un tad viņi ātri vien “atrada” naudu, lai samaksātu sodu vai nokārtotu parādu un varētu doties projām. Tagad diemžēl tā nenotiek. Bērniem uzturlīdzekļus valsts maksā no uzturlīdzekļu garantijas fonda, bet tētiņš kaut kur dzīvo jautri…
Viss jāpārbauda
— Ko jūs varat darīt, ja tēvam nekas nepieder?
— Tas vispirms ir jāpārbauda, jo tādu gadījumu ir daudz. Tēvi parasti pamanās savu mantu norakstīt kādai citai personai, bet, pārbaudot situāciju dzīvē, nereti atklājam, ka viņam ir mašīna, īpašumi un arī darbs. Tie, kuriem nekā nav, pārsvarā dzīvo pie mātes — bērnu vecmāmiņas. Un tad šīs mātes, labu gribēdamas un vecumam nākot, savu dzīvokli noraksta dēlam. Taču, ja dēls ir uzturlīdzekļu nemaksātājs, viņam piederošo dzīvokli ir jāpārdod, lai atdotu valstij parādu.
Manā praksē ir trīs gadījumi, kad mātes kopā ar dēliem varēja zaudēt dzīvokli. Lai glābtu situāciju, divas mātes parāda naudu tomēr “sagrabināja” no radiem un draugiem, bet trešajā gadījumā savai bijušajai vīramātei naudu iedeva vedekla, jo šķirtais dēls bērniem uzturlīdzekļus nemaksāja. Vedeklai pret bijušo vīramāti nekāda naida nebija, viņām bija tik labas attiecības, ka sieviete nevarēja pieļaut, lai vecā māmuļa paliek bez pajumtes.
Domā tikai par jauno ģimeni
— Kāds parasti ir vīriešu motīvs, kāpēc viņi nemaksā bērniem pat valsts noteikto uzturlīdzekļu daļu?
— Lielai daļai šo tēvu ir jaunas ģimenes, kurās atkal piedzimuši bērni. Un tad viņi man saka tā: “Man tagad ir mazi bērni, sieva nestrādā un man vienam ģimene jāuztur. Pirmajai sievai valsts maksā bērnu pabalstu, un viņa arī strādā. Viņai taču vieglāk dzīvot, tāpēc man par vecākajiem bērniem nav iespējams rūpēties.”
Tāds pie manis atnāk, izgriež otrādi kabatas, lai demonstrētu, ka viņam patiesi nav ne graša pie dvēseles, un apgalvo, ka ir bezdarbnieks, bet bijušajai sievai darbs ir, tāpēc lai viņa arī bērnu pati uztur…
Raugoties uz šādiem vīriešiem, var redzēt, ka viņiem pietrūkst pašcieņas. Ārzemēs taču šķirtie vīri ne tikai bērniem, bet pat bijušajām sievām maksā naudu, lai viņām būtu kāds nodrošinājums. Pie mums līdz tādam līmenim laikam vēl tālu.
— Jūsu uzmanības lokā ir arī juridiskās personas?
— Juridiskām personām piedziņu sākam ar naudas apķīlāšanu kredītiestādēs. Ja šo līdzekļu nepietiek, apķīlā mantu.
Ne visu var apķīlāt
— Kad parādniekam apķīlā mantu, kas pēc likuma viņam jāatstāj?
— Zemniekam — traktors, ar kuru viņš apstrādā zemi, lai audzētu graudus, ja nodarbojas ar augkopību. Arī lopus līdz pēdējam nevar konfiscēt, jo jāatstāj, lai ģimenei būtu iztika. Strādājošajiem jāatstāj minimālā alga, taču uzturlīdzekļus bērniem var ieturēt arī no minimālās algas. Mājās jāatstāj sadzīves priekšmeti — gulta, skapis, galds un tamlīdzīgi. Neko neatskaita arī no minimālās pensijas, bet no lielākām — parādu var ieturēt līdz 30 procentiem.
— Visnepatīkamākā droši vien ir parādnieku izlikšana no dzīvokļa…
— Paldies Dievam, Aizkraukles rajonā neviens nav vardarbīgi izlikts no dzīvokļa tā, kā dažkārt redzam to televīzijas pārraidēs par citviet Latvijā notiekošo. Man parasti gadījušās tādas situācijas, kad dzīvoklis ir jau atbrīvots, tikai īrnieki kaut ko līdz galam nav nokārtojuši. Nereti viņi dzīvo citur, bet tukšajā dzīvoklī “audzē” komunālo maksājumu parādus. Tāpēc arī nolaidības dēļ nonāk līdz tiesas spriedumam par izlikšanu no dzīvokļa. Palicis prātā gadījums, kad no dzīvokļa bija jāizliek kāds vīrietis. Viņš bija atgriezies no ieslodzījuma un gadu nebija maksājis par dzīvokli. Viņa mantas aizveda uz citu vietu, bet vīrietis palika sēžot uz kāpnītēm, galvu rokām aptvēris… Tad man kļuva ļoti neomulīgi un ilgāku laiku bija jādomā par šī nelaimīgā cilvēka likteni. Vēlāk uzzināju, ka drīz vien viņš atkal nokļuvis cietumā.
Par laimi, man nav gadījies izlikt no mitekļa ģimenes ar bērniem vai arī vecus, vientuļus cilvēkus, kuriem tas sagādātu ciešanas uz visu atlikušo dzīvi. Parasti par cilvēkiem, kuriem parādi krājas un ir dzīvoklis, cenšas domāt pašvaldības. Vientuļnieki saņem pabalstus vai arī viņiem ierāda sociālo dzīvokli.
— Jums līdzi brauc arī policists?
— Ne vienmēr, bet ir vietas, kur bez policijas tomēr neiztikt. Kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāklausās apsaukāšanās vai lamāšanās.
Uzklausa arī agresīvos
— Pie jums nereti droši vien vēršas agresīvi noskaņoti parādnieki? Vai nebaidāties no viņiem?
— Patīkami jau nav, ja no paša rīta kabinetā ieskrien dusmīgs vīrietis un “apveltī” mani ar runas “stila ziediem”. Īpaši tad, ja savas emocijas nav varējis pateikt tiesas sēdē. Mums gan pasaka visu — ko domā gan par valdību un tiesu, gan par tiesu izpildītājiem. Dažkārt pēc saņemtā uzaicinājuma ierasties tiesu izpildītāja birojā sadusmots klients zvana pat naktīs.
Parasti gan ir tā, ka konfliktsituācijas ir tikai parādu piedziņas procesa laikā, pēc tam viss nokārtojas, un mūsu attiecības kļūst pat draudzīgas. Ziedus man dažkārt atnes tieši parādnieks, nevis persona, kuras labā esmu strādājusi. Cilvēki ir tik dažādi.
Maksā pa daļām
— Ko darāt, ja no parādnieka tiešām nav ko “piedzīt”?
— Vēl pusgadu pārbaudām, vai kas nav mainījies. Ja parādu nevar piedzīt, beidzot to norakstām, jo atzīstam, ka parāda piedziņa ir neiespējama. Varam arī vienoties par termiņiem, lai parādu maksā pa daļām. Nereti pensionāri atnāk paši un jau laikus palūdz, lai varētu maksāt ilgāku laiku.
— Kā pārvarat darbā gūtās negatīvās emocijas?
— Esmu iemācījusies savaldīties — tagad tiklīdz aizveru kabineta durvis, tā par darbu varu nedomāt. Taču pirmajos darba gados tā nebija. Man palīdz arī jogas vingrinājumi un zināšanas psiholoģijā.
Kad ir grūti, gribu būt viena un klusumā. Ravēju dārzu un kopju puķes, kuras audzēju mātes mājās Daudzesē. Vislabāk mani ārstē klusums un miers.
Reizēm izraujos no ikdienas, braucot ceļojumos. Tomēr visu vajag ar mēru. Pagājušajā atvaļinājumā divās nedēļās pabiju deviņās valstīs. Tas man tā apnika, ka biju ļoti nogurusi, nevis atpūtusies. Dažkārt ar draugu apmeklējam kultūras pasākumus, un tie man ļoti palīdz sevi sakārtot.
— Vai jūsu dēli arī būs juristi?
— Vecākais būvēs ceļus, jaunākais vēl nezina, par ko kļūt. Taču par jurista profesiju viņš negrib ne dzirdēt. Viņaprāt, dzīvē galvenais ir veiksme, nevis pareizā profesijas izvēle.
“”Tīši neesmu darījusi pāri””
— Līdz šim domāju, ka tiesu izpildītāji ir bargi parādu piedzinēji un neņem vērā cietušo cilvēku…
— Tā nav. Ja patiesi trūcīgam cilvēkam nav iespējams parādu samaksāt, neesmu ne rupja, ne agresīva, ievēroju ētikas normas. Man cilvēki nedalās sliktajos un labajos, nabadzīgajos un bagātajos. Katram savs liktenis un dzīves ceļš, esmu gandarīta, ka nevienam neesmu tīši darījusi pāri. Citādi jau šajā darbā nebūtu iespējams strādāt.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ligita Gulbe.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 25. augusts, Daudzeses pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā, iegūts maģistres diploms civiltiesībās.
NODARBOŠANĀS: zvērināta tiesu izpildītāja.
ĢIMENE: šķīrusies, divi dēli: Lauris (20) studē Rīgas Tehniskajā universitātē un Kalvis (17) mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 10. klasē, draugs Mihails.
VAĻASPRIEKS: ēdienu gatavošana, puķu audzēšana, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
