Bijusī jaunjelgaviete Elēna Velja ir koša un ekstravaganta sieviete, kuru grūti nepamanīt. Viņa gluži kā supervaroņi filmā dzīvo nosacīti dubultu dzīvi — dienā mamma un biroja darbiniece, naktīs — eksperimentāla māksliniece. Viņas dzīves ritms un spēks aizrauj, dod iedvesmu un cerību, ka ar visu var tikt galā. Vajag tikai darīt.
Dzīve bez robežām
— Cik zinu, agrāk tevi godāja citā vārdā.
— Jā, pēc pases esmu Jeļena. Gadiem ejot, apkārtējie mani sauca par Elēnu. Esmu ar šo vārdu tā saaugusi, ka tā arī jūtos. Nākotnē domāju veikt korekcijas arī pasē. Ar mammu esmu šo jautājumu izrunājusi, teicu viņai, ka nespēju savienoties ar vārdu Jeļena. Ģimene mani atbalsta un saprot.
— Šobrīd par mājām sauc Tallinu Igaunijā. Kā tur nokļuvi?
— Ar prāmi “Tallink”! (Smejas.) Piecus gadus nostrādāju uz prāmja, iepazinos ar igauņu stūrmani, iemīlējos. Kad nolēmām veidot ģimeni, kopā spriedām, kur apmesties uz pastāvīgu dzīvi — Latvijā vai Igaunijā? Izvērtējot, kas mūsu ģimenei būs labākais, izlēmām par labu Tallinai. Tūlīt apritēs septiņi gadi, kopš dzīvoju Igaunijā.
Vismaz reizi trīs mēnešos viesojos Latvijā pie ģimenes un draugiem. Dzimtene man ir mīļa, arī cilvēki šķiet tuvāki dvēselei, tomēr pēc nedēļas Latvijā jāatzīst, ka sajūtu atšķirtību, esmu kļuvusi par igaunieti. Ir lietas, pie kurām laika gaitā pierod — dzīves kvalitāte, komunikācija, sadzīves līmenis un citi. Latvijā es sāku izjust nelielu diskomfortu, to rada trūkstošie kvalitātes komponenti, kas ir Igaunijā. Tomēr nekas un neviens nespēs aizstāt draugus, kas šeit dzīvo. Ģimene un draugi ir mans zelts!
— Kā paiet tava ikdiena?
— Dienu sāku kā jau visas mammas — skrējienā, tad astoņas stundas birojā. Mana profesionālā karjera ir pilnīgs pretstats maniem vaļaspriekiem. Strādāju uzņēmumā “Transferwise”, kas veic starptautiskus naudas pārvedumus. Vakarus pavadu mājās ar ģimeni. Naktīs, kad visi guļ, veltu laiku sev — nododos mākslai.
— Esmu manījusi emuārus ar tavu vārdu. Par ko tie ir?
— Pirmo blogu sāku rakstīt, kad pārcēlos uz Igauniju. Esmu cilvēks bez robežām — nedalu cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģijas vai citiem grupējumiem. Tomēr pirmajā laikā Tallinā pati jutos kā minoritāte — biju atšķirīga no vietējiem. Mana uztvere, kultūra un domāšana nelīdzinājās igauņu. Tad radās pirmais blogs. Rakstīju par dzīvi ārzemēs, bloga nosaukums bija “life without borders” (tulkojumā no angļu val. — dzīve bez robežām). Kādā brīdī blogs kļuva pārāk personisks — sāku aprakstīt privātās dzīves sīkumus, tādēļ to noslēpu no citu acīm.
Otrs blogs ir par manām gleznām. Tajā rakstu par gleznu tapšanu un ko tās man nozīmē. Man ļoti patīk analizēt sevi, citus vai lietas, to arī tur daru. Mājaslapa ar nosaukumu “elliesart” jau darbojas, taču blogu vēl nepubliskoju. Ir grūti atvērties un parādīt sevi, gleznās redzama mana patiesā būtība un sajūtas. Vajag drosmi, lai nodotu sevi apkārtējo kritiskajam skatījumam, man tā ir emocionāla atkailināšanās.
Neuzskatu sevi par blogeri tā tiešajā nozīmē. Rakstīšana man palīdz izprast sevi, savas sajūtas un lietas salikt “pa plauktiņiem”. Rakstīšana dziedina.
Lielākais kompliments — apkārtējo emocijas
— Kā tavās rokās nonāca ota?
— Pirmā saskare ar mākslu notika, stājoties Jaunjelgavas mākslas skolā. Mani īsti negribēja uzņemt. Vēl tagad atceros, ka priekšā bija salikta klusās dabas kompozīcija. Iestājeksāmena uzdevums bija uzzīmēt šo kompozīciju. Visi bērni kā bērni, cenšas pārkopēt viens pret vienu, tikai ne es. Mani uzrunāja ēna, kas radās, saulesgaismai spīdot virsū kompozīcijai. Saskatīju tur ko skaistu un interesantu un centos to atainot. Iespējams, pasniedzējām šķita, ka nesapratu uzdevumu…
Abstraktais mākslas virziens man vienmēr bijis saistošāks par citiem mākslas veidiem. Gadu gaitā, gleznojot kanvas, esmu dzirdējusi daudz pozitīvu atsauksmju, mani mēģinājuši iedrošināt dalīties un darbus publiskot. Nedarbojos vienā konkrētā tehnikā, atkarībā no garastāvokļa variēju. Pēdējā darbu sērija, kuru atklāju, tapusi sarežģītā veidā. Lai panāktu krāsu spilgtumu, tiek izmantotas ķimikālijas, tās tiek samaisītas dažādos blīvumos. Tad šo maisījumu izlej un dedzina, ar otām izklāj vajadzīgajā virzienā, tā top šie dažādie raksti, kas redzami manos darbos.
Pirms šīs tehnikas man bija periodi, kad aktuāli bija melnbaltie portreti, abstraktās, ugunīgās lauvas un acis. Katrs izpausmes veids ataino manas tā brīža sajūtas. Acis zīmēju neilgi pēc pārcelšanās uz Igauniju. Sāku iepazīt vietējos iedzīvotājus un iegūt pirmos igauņu draugus. Tieši acs tematika palīdzēja man paust tā brīža sajūtas un domas. Tad sapratu, ka man ir forši! Biju iedzīvojusies, jutos pārliecināta un novērtēta — uz audekla nāca lauvas. Jutos spēcīga un to paudu arī savos darbos. Tagad viss saplūdis kopā. Abstraktā māksla un meklējumi pēc jaunas tehnikas palīdz izpausties vislabāk. Māksla ir mana terapija.
— Kas tevi iedvesmo?
— Viss! Tas var būt klients darbā vai manas meitas skatījums uz dzīvi. Bērni ir tik atvērti un brīvi domājoši, viņi spēj saskatīt skaisto un interesanto ikdienišķās lietās. Nav svarīgi, kas tieši mani iedvesmo, svarīgas ir sajūtas, kas rodas iedvesmas brīdī un mākslas radīšanas procesā.
— Vai tavus darbus var iegādāties?
— Man ir bijušas nelielas personālizstādes Igaunijā un uz prāmja “Tallink”. Jā, manus darbus var arī iegādāties. Var arī pasūtīt portretu. Tā kā pašlaik brīvā laika nav daudz, ar pārdošanu aktīvi nenodarbojos. Kad publiskoju “elliesart” mājaslapu, vairumu darbu izpirka.
Vislielākais kompliments bija lielā interese par darbu, kurā bija atainota abstraktā seja. Tas patiesībā bija pašportrets. Darba pamatā bija krāsaina ģeometriska seja, krāsas atainoja manu būtību — toleranta un atvērta. Striktas ģeometriskas figūras ir sabiedrības uzspiestās striktās normas. Šis darbs bija vispieprasītākais. Mākslas darbs sniedz gandarījumu, ja katrs spēj tajā saskatīt ko sev tuvu un nepieciešamu. Māksla — tās ir emocijas. Ja, raugoties uz maniem darbiem, cilvēkus pārņem emocijas, tas man ir lielākais kompliments.
Kopumā esmu radījusi ap 200 darbu, kas realizēti dažādās tehnikās. Mazākie ir bijuši dekori galdam — 15×15 cm lielumā, lielākais darbs ir pusotru metru plats un metru augsts. Veidoju arī kanvas.
Ir kārtība mājās,
būs kārtība galvā
— Par tavu dzīvi ir uzņemta arī īsfilma. Pastāsti par to!
— Latvieti, kas apguva filmu režiju Tallinā, iedvesmoja mana dzīve. Nobeiguma darbam viņai vajadzēja filmēt materiālu, kurā tiek parādīta dzīves slāņainība. Dienā mēs mēdzam būt vieni, naktī citi. Piedāvājumam piekritu, un sākām filmēšanu. Iznākums ir 20 minūšu gara, biogrāfiska īsfilma. Tajā ir ieskats par manu ģimeni, par mūsu ikdienu.
Šis process bija ne vien aizraujošs, bet arī emocionāls. Viens ir filmēties, pavisam kas cits — ierunāt tekstu. Pati brīnījos, ka stāstīt par šķietami vienkāršām lietām, zinot, ka to dzirdēs citi, bija emocionāli. Īsfilma ļāva man paskatīties uz sevi no malas. Bija lietderīgi redzēt, kā žonglēju ar ikdienas pienākumiem un ko tas man prasa.
— Tu esi ļoti aktīva “Instagram” lietotāja. Vai tur publicētais atbilst realitātei?
— Jā, tā ir mana ikdiena. Pēc bērna piedzimšanas esmu iemācījusies novērtēt vienkāršas lietas — skaisti noformētu kafiju, saulrietu vai ko citu. Mājās esmu pedantiska perfekcioniste. Tas ir mans pluss un mīnuss vienlaikus. Izjūtu diskomfortu, kad kāds priekšmets nav savā vietā, ja labi nesmaržo vai vēl kas nav, kā vajag. Kārtība mājās nozīmē arī kārtību galvā. Tas, manuprāt, nav slikti, taču mīnuss ir tas, ka es ne vienmēr brīvi ļaujos plūsmai. Nemitīga vēlme pēc kārtības var radīt saspringumu.
— Kur tu rodi spēku?
— Jo vairāk cilvēks saņem palīdzību no malas, jo vājāks viņš ir. Pie palīdzības ātri pierod. Mans vīrs ir jūrnieks, viņš var būt prom divas nedēļas vai kā šobrīd — jau četrus mēnešus. Ar visu jātiek galā pašai, meitiņa jāsagatavo dārziņam, jāapdara mājas solis, atbildību prasa arī mana profesionālā darbība. Hobiji ir, tie man ir vajadzīgi, sports — svarīgs. Es pati esmu sava laika menedžere. Zinu, ka viss darāmais ir jāpaveic, apzinos, ka man nav neviena, uz ko paļauties.
Kopš sevi atceros, esmu kā spridzeklis — allaž kustībā. Citu dzīvi nemaz nepazīstu.
Sports man nozīmē veselību un labu garastāvokli. Ja ilgāku laiku neesmu bijusi kaut vai izskriet kādu līkumiņu, mana pašsajūta un noskaņojums krītas. Sports dod adrenalīnu, palīdz izlādēties un vairo spēku. Mājās ar meitu esam sākušas arī meditēt.
Uzskatu, ka neviens nav man parādā, negaidu palīdzību no citiem. Kritiskā situācijā, protams, palīdzēs vīra ģimene, kas arī dzīvo Tallinā. Man kā jebkuram normālam cilvēkam ir brīži, kad nepieciešams mirklis divvientulībā pašai ar sevi, tad talkā nāk draugi, kas pieskata meitiņu Keitlīnu.
Vīra komandējumi ļāvuši man gūt dzīves rūdījumu, iemācījuši nepaļauties uz citiem, tikai uz pašas spēkiem. Esošo situāciju uztveru pozitīvi, mācos saskatīt visu no gaišās puses, problēmas risinu radošāk.
— Kā uzturi latvietību, esot prom no dzimtenes?
— Ikdienā ar apkārtējiem sazinos igauņu valodā — veikalā, sporta zālē, bērnudārzā, ar draugiem. Strādājot starptautiskā uzņēmumā, ar klientiem runāju angliski. Visā šajā starptautiskajā jūklī rodu arī laiku latviskumam. Cieņā tiek turēti un atzīmēti visi latviešiem nozīmīgie godi. Ja ir iespēja, Tallinā kopā ar tautiešiem apmeklējam latviešu pasākumus, ja tādu nav, svētkus rīkojam mājās. Daru to, jo man ir sajūta, ka tas ir pareizi, kā arī vēlos meitiņai radīt priekšstatu par Latviju. Igaunijā ir arī latviešu bērnu skoliņas. Tur Keitlīna dzird latviešu valodu, veido mums raksturīgos rotājumus, iepazīst kultūru un bauda latviešu ēdienus. Vairs neizjūtu ilgas svētkus svinēt Latvijā, svētku noskaņu radu pati, lai kur arī būtu! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Elēna Velja.
Dzimšanas vieta un laiks: Ogre, 1987. gada 13. aprīlis.
Ģimene:
vīrs Marko, meita Keitlīna.
Nodarbošanās: klientu maksājumu konsultante uzņēmumā “TransferWise”.
Vaļasprieki: gleznošana, sports, rakstīšana, lasīšana, ceļošana.
