Agrāk gan bija labi — ja kaut ko nolēma, tas bija gadu desmitiem. Un nekādas brīvdomības. Bet tagad… Katru dienu kāds izdomā brīnumus, un naivi cilvēciņi, kā Izabella, spokojas līdzi.
Agrāk gan bija labi — ja kaut ko nolēma, tas bija gadu desmitiem. Un nekādas brīvdomības. Bet tagad… Katru dienu kāds izdomā brīnumus, un naivi cilvēciņi, kā Izabella, spokojas līdzi. Tagad viņa pārveido mūsu vārdus un uzvārdus. Tiem, lūk, neesot mūsdienīga skanējuma. Reizēm viņa mani sauc par Indriķi S., bet daždien par Driķi In. Tā kā viņa dievina franču kino, brīžiem es pārtopu par Driķē (Izabella sevišķi uzsver pēdējo burtu).
Arī pati Izabella gandrīz vai katru dienu man jāsauc citā vārdā: Iza, Bella, Zabella, Ibe, Ibella. Ja es viņu saucu parastajā vārdā, Izabella nemaz neatsaucas. Vislabāk viņai patīk, ja saku — Iz Ab Ella. Es jau gan viņai reiz teicu: “Tu neesi nekāda Ella, bet visīstākā elle.”
Indriķis
