Pilskalniete Elga Varekoja jau divus gadus Rīgā apgūst pirmsskolas un sākumskolas skolotājas profesiju.
Pilskalniete Elga Varekoja jau divus gadus Rīgā apgūst pirmsskolas un sākumskolas skolotājas profesiju. Laukos atgriezties viņa nedomā, jo neredz attīstības perspektīvas.
–– Studēju Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, –– stāsta Elga. –– Esmu pabeigusi jau divus kursus, vēl jāmācās trīs gadi.
Man ļoti nepatika mācīties matemātiku, fiziku un ķīmiju. Iespējams, tāpēc izvēlējos sākumskolas skolotājas profesiju. Man patīk darboties ar bērniem. Kad mācījos Neretas vidusskolā, arī skolotāji ieteica izvēlēties tieši šo profesiju. No priekšmetiem, ko mācījos Neretā, visvairāk noderējušas valodu zināšanas.
Mācībās man veicas labi, studēju budžeta grupā. Tas gan nenozīmē, ka studijas neko nemaksā.
Augstskolai nav kopmītnes. Pirmo gadu dzīvoju pie radiem, taču pagājušo ziemu mēs, trīs meitenes no Pilskalnes, īrējām divistabu dzīvokli Bruņinieku ielā. Mēnesī jāmaksā 55 lati. Tajā gan nav nekādu lielu ērtību, ir malkas apkure, tomēr studenta vajadzībām tas ļoti piemērots. Malku gan vajadzēs vest no Pilskalnes.
Dzīvot Rīgā izmaksā apmēram 80 latu mēnesī. Astoņu latu stipendija, ko maksā augstskola, tāds nieks vien ir. Arī kompensācija par ceļa izdevumiem ir tikai 4 lati mēnesī. Ar to pietiek, lai vienu reizi aizbrauktu no Rīgas uz mājām un atpakaļ. Sākumā braucu mājās katru nedēļas nogali, vēlāk –– ik pēc divām nedēļām.
Daudzām manām draudzenēm naudas nepietiek, tāpēc nākas meklēt darbu. Arī es apsveru iespēju sākt strādāt kādā bērnudārzā, taču 2. kursa studentes nekur darbā nepieņem. Trešajā kursā gan. Protams, darbs ievērojami apgrūtina mācības. Iekrājas parādi, kurus vēlāk grūti nokārtot. Taču vecākiem 80 latu ir ļoti liela nauda. Labi, ka nav jāmaksā par studijām.
Tāpat kā lielākajai daļai kursabiedru, sākumā bija grūti pierast pie Rīgas. Palīdzēja tas, ka dzīvoju pie radiem. Viņi iepazīstināja ar pilsētu. Pirmajā kursā pirmā nedēļa bija pat speciāli veltīta adaptācijai Rīgā un augstskolā. Bija speciālas lekcijas, tikšanās ar psihologu. Kursā bija tikai divi vai trīs rīdzinieki, pārējie no laukiem, tāpēc jutāmies vienlīdzīgi un nebija diskomforta sajūtas.
Esmu ievērojusi, ka rīdzinieki, atšķirībā no lauciniekiem, vairāk domā par tālāku nākotni, par izglītošanos. Viņus mazāk uztrauc jautājums, kā nopelnīt kādu latu iztikai. Savukārt laukos tā ir viena no vislielākajām problēmām.
Iespējams, tāpēc esmu pārliecinājusies, ka pēc studijām laukos neatgriezīšos. Palikšu dzīvot pilsētā, jo tur vieglāk atrast darbu, un tas ir daudz labāk apmaksāts.
