Šodien koknesietes Rozes Brencsones mājā būs skaļāk un jautrāk nekā ikdienā, jo tā ir viņas dzimšanas diena. Lai gan pasē viņai ir ierakstīts vārds Rozālija, visi draugi un paziņas viņu sauc karaliskās puķes vārdā Roze, jo vārdadiena kalendārā jau tāpat vienā dienā ierakstīta. To šodienas gaviļniece nosvinēja pirms nedēļas.
Jūtas kā piecdesmit
Tad jau svinības ilgst nedēļas garumā, piebildu, uz ko mājasmāte atbildēja: “Tā vis nav, vārdadienā nāk sveikt bez ielūgumiem, bet dzimšanas dienā esmu kopā ar lūgtiem ciemiņiem.”
Dažkārt, runājot ar gaviļniekiem, viņi nevēlas, ka afišē gadu skaitli, taču Rozei pret to nav nekādu iebildumu. “Mani neuztrauc dzimšanas dienas skaitlis,” viņa saka, “droši varat rakstīt, ka man aprit astoņdesmit, bet pēc uzvedības un rakstura jūtos, it kā būtu piecdesmit!”
Tam varu tikai piekrist, jo, kad ciemojos pie Rozes mājā, viņa teciņiem vien skrēja no virtuves uz istabu, parūpējoties par to, lai mūsu saruna, kurā piedalījās arī viņas draudzene Zenta, ritētu, baudot kafijas dzeršanas rituālu. Kad ieminos, vai tad kāju sāpes nemaz nemoka, viņa tik atteic: “Tās muguras un ceļgalu sāpes jau sen esmu pārslimojusi.”
Izremontē viesistabu
Roze apdzīvo pirmo stāvu mājās “Akācijas”, kura ir netālu no bijušās Kokneses maizes ceptuves. Vīratēvs to nopircis pagājušā gadsimta 30. gados un pārbūvējis. Mainoties politiskajām varām, te iemitināti īrnieki, bet 90. gados, kad nomira vīramāte, Roze ar vīru, kurš jau bija pensijā, no Rīgas pārnāca dzīvot uz Koknesi, un viņiem bija iespēja iegādāties visu mājas pirmo stāvu.
“Pastāsti, ka tu pati izremontēji istabu!” rosina draudzene. “Jā, tas nu ir fakts, pirmo reizi pati veicu remontu viesistabā,” teic Roze, “nobalsināju griestus, pārlīmēju tapetes. Pirms remonta pie sevis nodomāju: kas vajadzīgs cilvēkam, lai veiktu remontu? Divas rokas. Bet man taču tās ir!”
Tā, sevi iedrošinot un konsultējoties ar draugiem, viņa paveikusi to, par ko pašai prieks. Galvenais ir tikai vēlme darboties.
Laimīgi kopā 50 gadu
Ar īpašu siltumu Roze runā par savu vīru Andreju. Nu jau seši gadi, kā viņš staigā Aizsaules ceļus, bet liekas, tas viss noticis tikai vakar. “Man bija ļoti labs vīrs, retai tāds gadās,” teic Roze. Viņš bija tālbraucējs kapteinis, tāpat kā viņa tēvs. Pietrūka tikai dažu dienu līdz zelta kāzām. Kopdzīve aizritējusi mierīgi un rimti, bez strīdiem un greizsirdības scēnām. Lai gan ir uzskats, ka jūrniekiem katrā ostā pa draudzenei, Roze piebilst: “Tikai ne kapteiņiem! Vīrs man bija mierīgs, nosvērts. Viņš man neko neaizliedza. Andrejs bija mans drošais patvērums. Mani savukārt vairāk uz ēverģēlībām vilka.”
Zenta vēl šodien nespēj valdīt smieklus, kad atceras, kādu savulaik ieraudzījusi Rozi ar draudzeni Intu, kad abas bija saposušās ražas svētku ballei pie kaimiņienes Sofijas. Noteikums bija ierasties garās kleitās un cepurēs. Atbraukušas no Rīgas, bet cepuru nav. Tad nu savīstījušas tās no visa, kas mājā dabūjams, uzkrāvušas virsū dažādus augļus un dārzeņus, un cepures ballei bijušas gatavas.
Inteliģenta
un vienkārša ģimene
Roze ir rīdziniece, pēc tautības poliete, dzimusi astoņu bērnu ģimenē. Viņa bija pastarīte, bet tas gan nenozīmē, ka daudz lutināta, jo dzimusi mūsu tautai drūmā laikā — 1940. gadā. Karš nedzīstošas rētas iecirtis arī daudzbērnu ģimenē — bez vēsts pazuda divas māsas un brālis. Tagad no kuplās saimes viņa palikusi vienīgā. Ar nākamo vīru Andreju viņu iepazīstinājusi kaimiņiene, pie kuras viņš īrēja dzīvokli. Viņš bija teicis, ka vēloties iepazīties ar tādu meiteni, kas nesmēķējot un nedzerot. Izrādās, tāda viņam dzīvoja kaimiņos. Rozei toreiz bija 25, Andrejam 30. “Es ieprecējos ļoti inteliģentā, bet tajā pašā laikā ļoti vienkāršā un sirsnīgā ģimenē,” teic Roze. To apliecina arī Zenta. Viņa atceras, ka savulaik kādreizējā Brencsonu ģimenes īpašuma daļā viņiem ticis ierādīts dārzs. Brencsoni bijuši ļoti labvēlīgi — ļāvuši savā pagrabā glabāt saknes. Brencsonkundze allaž izrādījusi neuzbāzīgu, inteliģentu uzmanību, vienmēr, ejot uz pagrabu, viņai atradies kāds cienasts Zentas ģimenei. Tagad viņas zemes mantiniecei Rozei Zenta palīdz siltumnīcas stādīšanas darbos ar iebildi, ka šī taču ir mana bērnības zeme, kur domās viesojos.
Atbilstošs
raksturojums
Roze ir apguvusi frizieres arodu, diemžēl alerģijas dēļ ilgi viņai tajā nesanāca pastrādāt. Pēc tam viņa pārkvalificējās par manikīra un pedikīra meistari.
Kad piedzima meitiņa Jana, piecus gadus dzīvoja mājās.
Gunnars Treimanis savā grāmatā “Vārdu noslēpumi” par Rozāliju raksta: “Viņai piemīt gribasspēks, izturība, darbīgums, tautas gudrība; ir pašaizliedzīga, savaldīga un arī asi nosodoša. Dzīve Rozālijai rit ar samezglojumiem. Taču viņa nepukst un negaužas. Rozālija tiek galā ar trūkumu, haosu, nenovīdību. Un jautrība viņas dzīvē sit augstu vilni.” Ja šīsdienas gaviļnieces raksturojumam gandrīz vai varētu piekrist, tad ar samezglojumiem būtu jāsaprot veselības problēmas, kuras liedza regulāri strādāt izvēlētajā profesijā. Taču tas jau nenozīmē, ka Roze sēdēja, rokas klēpī salikusi. Darba mājās un dārzā nekad nav trūcis.
Amerika
nevilina
Rozes ikdienai krāsas piešķiļ arī meitas ģimene. Tiesa, viņa dzīvo Amerikā — netālu no Mičiganas. Diemžēl vīruss izjauca šā gada paredzēto meitas ģimenes apciemojumu. Taču, pateicoties elektroniskajiem sakariem, viņa virtuāli satiekas gan ar meitu, gan mazbērniem — 11 gadus veco Gustavu un sešgadīgo Klaudiju. Par mīļajiem atgādina arī meitas gleznas pie sienas (viņa ir beigusi Mākslas akadēmiju) un mazbērnu zīmējumi. Iepriecina arī tas, ka meitai ir ļoti labs vīrs un izveidojusies saskanīga ģimene. Un tas taču ir jebkuras mātes lielākais gandarījums. Savulaik Roze vairākkārt viesojusies meitas ģimenē, bet Amerikas dzīve viņu nevilina. Jā, viss tur ir skaisti, padomāts par cilvēku ērtībām, bet mājas ir un paliek mājas.
Zāles pret
grūtsirdību
Zina ar Aināru, Toļiks ar Natu, Arvīds, Zenta, Stuburu ģimene — tā ir tikai neliela daļa no cilvēkiem, kuri gadu gaitā kļuvuši par Rozes draugiem. Un vēl — sunītis Džesika (vārdu izdomājusi mazmeita), kurš neļauj ieslīgt pesimismā.
Roze ir mākslas gardēde — viņai patīk teātris, opera, balets. Pēdējā baleta izrāde, ko paspējusi noskatīties neilgi pirms ārkārtas situācijas ieviešanas, bija “Bajadēra”. Uz to viņa devās kopā ar Kokneses senioru klubiņu “Pīlādzītis”. Pārāk liela klubiņa aktīviste gan nav, bet pasākumus atbalsta. Piemēram, martā piedalījās jau popularitāti iekarojušajā “Pīlādzīša” modes skatē un izcīnīja elegantākās modeles titulu.
Savulaik daudz lasījusi. Iecienītāko rakstnieku topā ir Kuprins, Dostojevskis, Balzaks, atslodzei noderējusi arī lubu literatūra.
Rozei ir sava recepte pret skumjām un grūtsirdību, protams, arī viņu tāda piemeklē, un viņa to iesaka visiem čīkstētājiem: “Es klausos klasisko mūziku, patīk Čaikovskis, Šopēns, Bēthovens. Lieliski palīdz atslēgties no skumjām domām.”
Un vēl viņa piebilst: “Mēs jau visi uz šīs zemes esam tikai ciemiņi.” ◆
