Cilvēkus var iedalīt divās daļās — tajos, kuri ceļo klātienē, un tajos, kuri to labprātāk dara pie televizora ekrāniem vai žurnālu un laikrakstu lappusēs. Tomēr par aizraujošām vietām un lietām pasaulē uzzināt patīk gandrīz visiem. Neformālā draugu kopa “Go expedition” cenšas rīkot ceļojumus ar “odziņu”. Starp viņiem ir pļaviņietis Guntis Grandāns.
Pēdējos gados draugu kopai bijušas septiņas lielākas ekspedīcijas — Karpatos, Amerikas Savienotajās Valstīs, Īslandē, Altajā, Murmanskā un vēl tālākas vietās Krievijas ziemeļu plašumos. Vietu izvēle ir dažāda, bet ceļotāji meklē interesantākās un sev saistošākās. Kā atzīst Guntis — ziemeļi tomēr pievelk vairāk. Ar savu skarbo klimatu, tundru un ziemeļblāzmām.
— Mūsu galvenais dzinējspēks ir Jānis no Madonas, Māris no Ķeguma un Kristaps no Rīgas. Puišiem ir jaudīgas automašīnas, tāpēc gribas braukt, aicinot līdzi arī citus. Dažkārt esam lielāks, citreiz mazāks pulciņš, bet šajos braucienos dodamies no sešiem līdz 10 cilvēkiem. Tas viss ir pašu rīkots. Meklējam, protams, arī atbalstītājus un iespēju grupai lētāk iegādāties aprīkojumu, bet pamatā par visu maksājam paši, — stāsta Guntis Grandāns.
Ceļotāju grupā ir dažādu profesiju pārstāvji, un kas par ko atbild izveidojoties kaut kā dabiski. Fotografēt ir Gunta pienākums, un līdzi brauc arī profesionāls filmētājs Krišs Ozols, kā rezultātā top filmas par šīm ekspedīcijām, ko aizvadītā gada nogalē rādīja LTV7.
Baravikas augstākas par kokiem
Marta sākumā “Go expedition” grupa atgriezās no brauciena pa Murmansku Krievijā. Guntim šis ceļojums gan beidzās agrāk, jo neuzmanības dēļ lauza kāju. Tagad gadu ceļošana jāaizmirst, toties ir laiks “salikt pa plauktiņiem” iespaidus un daudzās fotogrāfijas. Viņš gan nemēdz veidot tradicionālus fotoalbumus, bet attēlus apkopo grāmatā.
Murmanskas apgabals iepazīts gan ziemā, maršrutu veicot ar sniega motocikliem, kas dod iespēju veikt ātrāk lielākus attālumus un nokļūt augstākās virsotnēs, gan vasarā ar automašīnām. Tad gan autovadītājam ir lielāka slodze, jo vienā virzienā jāveic ap 2000 kilometru. Ekspedīcijas dalībnieki cenšas apskatīt vietas, kas ir tālāk no pilsētām un lielākiem ciemiem.
— Katrs šāds brauciens jāplāno vismaz pusgadu iepriekš, jo attālākās Krievijas vietas Eiropas Savienības valstu pilsoņiem nav nemaz tik atvērtas, un jau laikus jākārto ieceļošanas atļaujas. Nevar iztikt arī bez vietējiem pavadoņiem, jo daudzviet cilvēki uz vietas nedzīvo. Vietējais arī zina vairāk pastāstīt un parādīt. Vasarā nakšņojam teltīs, bet ziemā meklējam namiņus. Dodoties uz Krievijas ziemeļiem, esam daudzkārt izmantojuši nirēju atpūtas bāzi, kas ir pie Barenca jūras. Tā ir iecienīta niršanas vieta, jo jūrā visu gadu ir vienāda ūdens temperatūra — ap astoņiem grādiem, un tā neaizsalst, — stāsta pļaviņietis.
Kas tad ir interesantākais šajās vietās? Guntis Grandāns atzīst, ka tā ir iespēja redzēt pārmaiņas dabā, kas paliekot arvien ziemeļnieciskākas.
— Ja Latvijā reti sastopamais pundurbērzs mūsu purvos izaug, augstākais, līdz metram, tad tur tas ir vienā līmenī ar ķērpjiem un sūnām. Baravikas ir augstākas par kokiem. Interesanti ir arī Barenca jūras līči, kas vēl glabā kara laiku atmiņas. Cilvēkiem, kuri interesējas par militārām trofejām, tā vieta ir kā paradīze. Tur šķiet, ka laika “mašīna” strādā palēlinātā režīmā. Aiz Murmanskas ir divas pussalas — Sredņijas un Ribačijas, kur bijušas militārās bāzes, bet tagad tur valda pamestība, — stāsta Guntis Grandāns.
Dzīvība izzūd
Šķirstām fotogrāfiju grāmatu ar ceļotāju apmeklētām vietām Murmanskas apgabalā, kur redzams vietējais kolorīts — piemiņas vieta Baltijas — Baltās jūras kanāla racējiem Povenecā, nelielās baznīcas, kapsēta nogalinātajiem represētajiem un Polārais loks pie Baltās jūras. Interesanta maršruta daļa bijusi brauciens pa tuksnesi, kur pie upes ietekas ir neliels ciematiņš. Tajā dzīvo 84 iedzīvotāji, kuri galvenokārt nodarbojas ar zveju un uzņem tūristus. Ciematiņā ir skola, bērnudārzs, divas baznīcas un tikpat daudz veikalu. Apskatīta arī vieta Ribačijas pussalā — Kikurska zemesrags, kur bijusi pirmā zivju un roņādu tirdzniecības osta Krievijā. Pie nosacītā ceļa no Umbas līča līdz Hibīnu kalniem ir daudz bijušo izsūtīto ciemu, kur vēlāk darbojušies kolhozi, bet tagad tie pārvēršas drupās. Dzīvība no turienes izzūd. Interesanti — lai arī cilvēku daudzviet vairs nav, viss tāpat ir izdemolēts. Attālākajos Krievijas apgabalos nav izzudusi padomju laika noskaņa, katrā pilsētā un lielākā apdzīvotā vietā ir gan Sovetskaja (Padomju — no krievu val.), gan Ļenina iela.
— Ceļojot pa Altaju, nebijām pirms tam sarunājuši gidu, bet braucām pa iepriekš izvēlētu maršrutu. Nogriezāmies stepē, vēlāk izrādījās, ka tas ir ļoti bīstami, jo vietējie neatzīst svešas automašīnas, bet tikai “bobikus” un tā dēvētās “buhankas”. Citas mēdz arī apšaudīt. Iebraucot Kalnu Altajā, vajadzēja iegriezties autoservisā. Tur mums vaicāja, no kurienes esam atbraukuši? Uzzinot mūsu maršrutu, viņš neticēja, jo automašīnai nebija ložu pēdu! Lai kur dodamies, par politiku cenšamies nerunāt, — saka Guntis.
Ziemeļblāzmām pa pēdām
Runājot par Ziemeļiem, Guntis noteikti atzīst, ka parādība, kas fascinē visvairāk, ir ziemeļblāzma. Pat tad, kad Saules magnētiskās aktivitātes ir minimālas, tā ir iespaidīga. Guntis atceras, ka pirmās reizes sajūsmā fotografējuši ziemeļblāzmu, bet bāzes, kur ceļotāji apmetušies, vadītājs tik atmeta roku, ka tas nebija nekas īpašs. Tomēr pieredzētas reizes, kad daba debesīs rāda izcilu krāsu izrādi. Guntis cenšas iemūžināt šo dabas parādību arī Latvijā. Interesanti, ka laikā, kad rakstīju par Gunta ceļojuma iespaidiem, Latvija piedzīvoja vienu no spēcīgākajām ziemeļblāzmām.
Arī pērn Pļaviņu apkaimē tas viņam izdevās divas reizes. Atšķirība gan ir tāda, ka Latvijā pazīt ziemeļblāzmu lielākoties var nevis debesīs, bet vēlāk fotogrāfijās. Ziemeļos iespaidīgas ir arī citas dabas parādības, piemēram, Saules halo un saullēkts ilgst vairākas stundas. Skatīt to visu pašam, nevis tikai fotogrāfijās, ir vērts. ◆
