1. turpinājum. Sākums 10. jūlijā. Sauklis piedzimst Heidelbergā. Ekskursijā visvairāk izjutām laika trūkumu, tāpēc pa šo maršrutu labprāt brauktu vēlreiz.
(1. turpinājum. Sākums 10. jūlijā)
Sauklis piedzimst Heidelbergā
Ekskursijā visvairāk izjutām laika trūkumu, tāpēc pa šo maršrutu labprāt brauktu vēlreiz. Visiem apskates objektiem bija atvēlēts pārāk maz laika, līdz ar to šis tas redzēts, vieglā riksī skrienot. Tikai pāris stundu varējām baudīt Heidelbergas skaistumu. Šajā pilsētā ir vecākā universitāte, kura dibināta 1386. gadā. Visu laiku domāju, ka sauklis “Viens par visiem, visi par vienu” ir mantojums no Ļeņina laikiem. Izrādās — nekā. Universitātē bijis karceris, kuros ieslodzīti nepaklausīgie studenti. Kāds brīvdomātājs tad arī uz sienas uzrakstījis: “Viens par visiem, visi par vienu!”.
Tūristus Heidelberga vilina ar milzu pili un burvīgu parku, taču to mēs diemžēl apskatījām krietnā puskrēslā.
Vienā dienā — 11 valstīs
Viena no interesantākajām ekskursijas dienām bija Eiroparka apmeklējums (apmēram 150 kilometru no Heidelbergas).
Līdz šim gan nebija gadījies būt kādā izklaides parkā, tā ka grūti salīdzināt, bet par Eiroparku varu teikt — tajā visi apmeklētāji kļūst par bērniem. Parkā 11 valstu (Somija, Itālija, Norvēģija, Spānija, Krievija u. c.) piedāvā visdažādākās atrakcijas. Paši mazākie var doties uz šokolādes zemi “Milka”. Izsmieties, atpūsties, izmēģināt savu drosmi apmeklētāji var aptuveni 100 atrakcijās. Eiroparkā uzturējāmies gandrīz 10 stundu, paspēju izbaudīt astoņas atrakcijas, manīgākie izmēģināja
ap 20.
Izklaide par 12 latiem
Atrakciju apmaksa vienkārša — nopērc ieejas biļeti un uzturies atrakciju pilsētiņā, cik tik tīk — baudi, ko vien vēlies. Biļetes cena — 37 DM (nepilni 12 lati). Ja vēlies maltīti, par to jāmaksā. Gudrākie ēdienu bija paņēmuši no mājām un to baudīja zaļā pļavā.
Ienākot brīnumu parkā, pirmajā momentā jutos kā Nezinītis Saules pilsētā — lāga nevarēja saprast, kurp iet, kurp skriet — viss šķita tik vilinošs un aicinošs. Sadalījušies nelielās grupiņās, izklīdām katrs savos meklējumos.
Pūķa vēderā
Pirmā atrakcija, kuru izvēlējāmies, bija karuselis, kurā grozījās vairāki pūķi. Trijatā “okupējām” kāda pūķa klēpi un desmit minūšu rāmi slīdējām pa apli. Vēlāk gan, pētot parka plānu, atklājām, ka bijām iemaldījušies īpašā bērnu pasaulē un patiesībā atrakcijas bija veltītas pašiem mazākajiem parka apmeklētājiem. Viss beidzās labi, pūķi bija gana izturīgi, un mēs nevienam nekādu zaudējumu nenodarījām. Iespējams, pirmā atrakcija iemidzināja modrību, un man ne prātā nenāca, ka var būt arī kaut kas trakāks.
Krievi piedāvā “skābbarības tvertnes”
Parkā kursēja vairāki jauki nelieli vilcieniņi, kuri aizvizināja, uz kādu “valsti” vien vēlies. Pirmajā reizē nebraucām uz kādu īpašu valsti, bet kāpām ārā uz labu laimi. Izrādās, bijām aizbraukušas uz “Krieviju”. “Valsts” sevi pieteica ar trim saulē vizuļojošiem pareizticīgās baznīcas kupoliem un kokgriezumiem rotātu māju. Atrakcija, kuru sauca “Eiro—Mir”, man gan ārēji nešķita krieviska, drīzāk amerikāniska. Pa gabalu izskatījās, ka piecas palielas skābbarības tvertnes kā čūska apvijusi īpaši veidota trase, pa kuru kursē speciāls braucamais. Aplūkojusi atrakciju no ārpuses, nemaz īpaši nepievērsu uzmanību, ka braucēji bļauj. Nodomāju — droši vien no sajūsmas, jo tā taču ir atrakcija!
***
Fakts.
Bavārija ir Vācijas dienviddaļā. Austrumos tā robežojas ar Čehiju, dienvidos — ar Austriju, rietumos — ar Bādenes — Virtenbergas zemi.
(Turpinājums nākamajā numurā)
