Pēdējā laikā skatoties uz Izabellu, tā vien velk uz operas āriju: “Figaro — šurp, Figaro turp!”. Viņa taču skraida kā sadegusi. No rīta ieslēdz televizoru — dzird, ka galvenās bankas pārvaldītājs aicina pēc iespējas vairāk tērēt naudu.
Izabellai divreiz nav jāsaka. Tāds aicinājums viņai ir kā saldēdiens — Izabella no veikala atnāca apkrāvusies kā kamieļmāte. — Redz, kā vajag glābt Latvijas ekonomiku! — viņa uzvarētājas tonī pavēstīja.
Taču nākamajā dienā Izabellas ekonomikas glābšanas operācija bija pilnīgi pretēja — Godmanis televīzijas ziņās visus aicināja pēc iespējas vairāk taupīt. Izabella rīkojās zibenīgi — brokastīs man pasniedza ledus gabaliņus. Trešajā dienā no kaimiņienes padzirdēja, ka būšot naudas reforma: Izabella visus iekrājumus samainīja pret eiro. — Tos es likšu zemes bankā! — vienvakar viņa sazvērnieciski paziņoja, likdama naudaszīmes trīslitru burkā un sniegdama man lāpstu: — Ieroc labi dziļi — gan grūtajos laikos noderēs!
Bet es gan to burku ienesu pagrabā, jo Izabellai grūtie laiki var sākties jau rīt. Ziemassvētki ar joni tuvojas, un dāvanas taču jāpērk.
