Eiropas Padome Bēthovena 9. simfonijas fināla tēmu par Eiropas Savienības himnu ieteica jau 1972. gadā. 1985. gadā to kā Eiropas Savienības oficiālo himnu apstiprināja ES valstu vadītāji.
Eiropas Padome Bēthovena 9. simfonijas fināla tēmu par Eiropas Savienības himnu ieteica jau 1972. gadā. 1985. gadā to kā Eiropas Savienības oficiālo himnu apstiprināja ES valstu vadītāji. Eiropas Savienības himna neaizvieto nacionālās himnas.
Bēthovens 9. simfonijas finālam izvēlējās tekstu — F. Šillera 1785. gadā rakstīto “Odu priekam”, kurā pausto cilvēces nākotnes ideālo brālības vīziju par savu sauca arī komponists. Jau no 1792. gada Bēthovens pievērsies šīs dzejas melodizēšanai. Gan 1808., gan 1811. gadā atrodamas komponista piezīmes par vēlmi rast visatbilstošāko skanējumu Šillera tajā laikā ļoti populārajam dzejolim. 1812. gadā vēlme materializējusies, sākot darbu pie 9. simfonijas. 10 gadu ilga šīs, pēdējās, Bēthovena simfonijas radīšana. Šajā laikā sacerēts un pašrocīgi noraidīts ap 200 “Odas priekam” tēmas versiju. Daudz apspriestais un dažādi vērtētais pilnīgais un pabeigtais simfonijas atskaņojums notika Vīnē 1824. gada 7. maijā paša komponista vadībā.
Pēc Misiņa bibliotēkas ziņām, latviski Šillera dzejolis tulkots jau 1867. gadā, kad vieglās literatūras sērijā tas izdots Štālberga tulkojumā. Kā dzeju Bēthovena 9. simfonijas finālam šo dzejoli tulkojusi komponiste un dzejniece Paula Līcīte. Partitūra ar latvisko tekstu izdota 1919. gadā Rīgā, A. Šprotes izdevniecībā, un 1933. gadā Liepājā, Meijera izdevniecībā.
2004. gadā divas Šillera dzejoļa četrrindes, kuras atbilst Eiropas Savienības himnas tēmai, tulkoja vēlreiz, šoreiz — lai kopīgi svinētu Latvijas oficiālo pievienošanos Eiropas Savienībai. Latviskā pārlikuma autors — Valdis Bisenieks.
