Ne jau visi privātmeža saimnieki ir sliņķi. Pozitīvs piemērs meža atjaunošanas ziņā Aizkraukles rajonā ir kurmenieši Skaidrīte un Uldis Daubes.
Ne jau visi privātmeža saimnieki ir sliņķi. Pozitīvs piemērs meža atjaunošanas ziņā Aizkraukles rajonā ir kurmenieši Skaidrīte un Uldis Daubes.
Viņu zemnieku saimniecībai “Meža Purviņi” Taurkalnes mežniecības teritorijā pieder ap 100 hektāru meža. Tajā visi darbi veikti atbilstoši noteikumiem, nekur nepaliek novārtā pamesti izcirtumi.
— Eiropai vajag Latvijas kokus, nevis gurķus vai graudus, tādēļ pievērsāmies meža audzēšanai un izstrādei, — stāsta Uldis Daube. — Par sertifikātiem izpirkām palielas meža platības, vēl vairākus hektārus nomājam no valsts.
Daubes audzē arī dārzeņus, nedaudz lopu, bet pārsvarā savām vajadzībām. Galvenā nodarbe ir mežs.
Jābūt riņķveida kustībai
Gadā “Meža Purviņos” kailcirtē izstrādā ap hektāru meža. Tikpat daudz arī iestāda, vēl vismaz pāris hektāru jaunaudžu izkopj. Saimnieks uzskata, ka tas ir optimālais apjoms.
— Protams, varētu izcirst vairāk, bet to nedarām, jo jāsaglabā riņķveida kustība, — stāsta meža saimnieks. — Mežs aug apmēram 100 gadu, mums tā ir 100 hektāru. Tātad ik gadu drīkstam izcirst ap hektāru, tikpat iestādot. Tādējādi “Meža Purviņos” mežs būs vienmēr.
Izcīna otro vietu
Daubes 2001. gadā piedalījušies žurnāla “Praktiskais Latvietis” rīkotajā konkursā par labāk apsaimniekoto privāto mežu. Izcīnījuši otro vietu. Konkursā pēc vairākiem kritērijiem vērtēja, kā stādīti kociņi, koptas jaunaudzes, veikti dabas aizsardzības pasākumi. Turklāt nepietika tikai parādīt — vajadzēja arī pamatot, kādēļ dara tieši tā, nevis savādāk. Daubes to lieliski spējuši izdarīt, jo, meža ielokā dzīvojot, zināšanu netrūkst.
— Esmu mācījies Aizupes meža tehnikumā, tad divus gadus strādāju vietējā mežniecībā, — stāsta Uldis Daube. — Tomēr ļoti daudz zināšanu gūstu, mežā strādājot.
Kā bankā ieguldīts kapitāls
“Meža Purviņos” kociņu stādīšanai izmanto gan tehniku, gan pašu roku spēku. Stādus pērk Jaunjelgavas audzētavā “Zaķos”, bet stādīšanā darbā iesaistās visa ģimene, ciemos sabrauc pat radi no attālākām vietām.
— Viņiem patīk stādīt mežu, jo tā ir paliekoša vērtība, — stāsta Uldis Daube. — Pēc tam radi katru gadu pārbauda, kā aug viņu stādītie kociņi un priecājas, ja aug labi. Ne tikai mūsu ģimene, arī citi pamazām sāk saprast, ka vispirms koks jāiestāda, tikai tad var cirst un zāģēt! Mežs ir kā bankā noguldīta nauda, tā vērtība ar gadiem palielinās.
Ne vienmēr “Meža Purviņos” iestādītos kokus izdodas izaudzēt. Pērn stādītās priedītes ziemā nograuzuši aļņi. Šogad priedīšu vietā dēstīs egles, tās tā negraužot.
Izglītots cilvēks vērtīgāks
Mežs Daubēm ir iztikas avots. Tas palīdz gan saimniecību uzturēt, gan bērnus skolot.
— Meita mācās augstskolā un mācībām vajag naudu, — stāsta “Meža Purviņu” saimnieks. — To iegūstam, pārdodot kokus. Pat datoru meitai pirkām par koku naudu, un pasniedzēja augstskolā pēc tam meitai pārmeta, ka koks aug 80 gadu, bet mēs to nozāģējām nieka datora dēļ. Meita viņai atbildēja, ka arī izglītots cilvēks dzīvo vismaz 80 gadu. Tā, lūk!
