Arī daudzviet citur viss gluži kā Latvijā: aiz kūts stūra kaudzē sasviesti veci dzelži, nezālēm aizauguši pakši, grabažu kaudzes, izdangāts, dubļains ceļš līdz putnu aploka nožogojumam…
5. turpinājums.
Arī daudzviet citur viss gluži kā Latvijā: aiz kūts stūra kaudzē sasviesti veci dzelži, nezālēm aizauguši pakši, grabažu kaudzes, izdangāts, dubļains ceļš līdz putnu aploka nožogojumam… Un tā smaka! Arī Latvijā nācies būt daudzās zemnieku sētās, taču tik asa dvaka nav situsi nāsīs. Arī pagalmi un celiņi uz kūti pie mums, šķiet, ir sausāki nekā te. Apbrīnojami, ka šādu visai nekārtīgu saimniecību ved rādīt ārzemju žurnālistiem.
Jautāju Kerijas kundzei, vai pie viņiem bieži ved ārzemniekus. Jā, bieži, braucot šurp pat japāņi. Kāpēc tieši pie viņiem? Paši domā — tāpēc, ka atsaucīgāki, labprāt uzņemot. Lūk, arī ārzemnieku un latviešu atšķirība: viņi necenšas izlikties labāki nekā ir, toties mēs tieši tā darām, rādot tikai vislabāko un cienājot ar delikatesēm, kaut pašiem badā jāpaliek.
Ar karoti liek trauciņā
Glindžonsu ģimene ir paliela — izaudzināti seši bērni. Viena meita ieguvusi lauksaimniecisku izglītību. Vecākais dēls ar sievu uz trijiem gadiem bija devies uz Taizemi. Mājās pārbrauca tikai 1995. gadā, jo vecāki vieni paši fermā vairs nevarēja tikt galā.
Trijos gados visu fermā pārveidoja, lai varētu kļūt par bioloģiski tīras saimniekošanas pienotavu, un tikai 1999. gada 1. septembrī par tādu kļuva (atkal ģimenes dzīvē tik nozīmīgais septembris! — aut.). Te joprojām viss pieder bankai, jo celts par kredītiem. Ģimene būtu ieinteresēta fermu atpirkt, bet vēl nevar atļauties.
Todien, kad viesojāmies Septembra fermā, dēls bija izstādē Birmingemā, lai atrastu jaunus produktu pircējus. Uz šādām izstādēm ir vērts braukt. Ierāmētā fotogrāfijā fermas veikaliņā pie sienas redzam Septembra fermas saimniekus kopā ar princi Čārlzu kādā no bioloģiski ražoto produktu izstādēm.
Sākuši ar pāris šķirnēm, Glindžonsi šobrīd ražo jau 12 veidu saldējumu. Ar to nodarbojas trīs nepilna laika strādnieces. Kā varējām vērot pa logu, saldējuma ražotnē ir tikai roku darbs — masu ar karoti pilda trauciņos un liek saldētavā. Strādniecēm galvassegas nebūt nenosedza matus, kā tas obligāti Latvijas pienotavās, sierotavās, jogurta vai saldējuma ražotnēs. Vai tiešām Eiropas Savienībā prasības būtu zemākas nekā Latvijā?
Darbs pašiem un svešiem
Pārbaudītāji braucot bieži: pēc Latvijas analogajiem nosaukumiem — no Lauksaimniecības ministrijas, Sanitārās inspekcijas, Vides veselības centra, Tirgotāju asociācijas, Veterinārās inspekcijas. Un visiem vajag rādīt “papīrus”!
Latvijā zemnieki cenšas saimniekot pašu ģimenes spēkiem, lai nav jāalgo strādnieki. Taču Septembra fermā bez algādžiem iztikt nevar. Kā jau minēju, trīs nepilna laika strādnieces gatavo saldējumu, divi palīdz govju slaukšanā, viens darbojas birojā, viens izvadā saldējumu.
Mūsu zemnieku interesei pierakstīju dažus skaitļus. Tātad fermā ir 60 melnraibo govju. Slaucot divreiz dienā, no katras govs iegūst vidēji 24 litrus piena. Vidējais izslaukums no govs gadā — 7000 litru. Šobrīd fermeris par litru piena saņem 22 pensus, taču šai cenai ir tendence samazināties. Piena iepirkuma cenu ietekmē tauku procents un proteīna saturs.
Ekoloģiski tīrs — tātad dārgs
Britu fermeri ir ieinteresēti ražot bioloģisko pienu — ekoloģiski tīru produktu, jo par to maksā 28 pensus par litru. Taču iespējamo peļņu “nogriež” kvota — augsto cenu maksā tikai par to pienu, kas ražots kvotas robežās, par lieki iegūto — nekā.
Kāda tad ir tā bioloģiskā saimniekošana govju fermā? Nemēslot laukus ar ķimikālijām, barot lopus tikai ar dabīgi audzētu sienu vai zaļbarību, dot pilnbarību bez mākslīgiem uztura bagātinātājiem, ļoti uzmanīgi ārstēt govis — nelietot antibiotikas, izmantot tikai homeopātijas līdzekļus.
Bioloģiski tīro pienu, ko iegūst Septembra fermā, savam biznesam labprāt izmanto kaimiņi. Piemēram, cūkaudzētājs Laurenss Dreijs saviem sivēniem pērk pienu tieši šajā fermā. Arī siera ražotājs Čārlijs Vestheds trīs reizes nedēļā nopērk visu fermā iegūto pienu, lai tālāk ražotu sieru.
Čārlijs receptes izgudro pats
Tieši tobrīd, kad esam pie Kerijas un Džefa, fermā savu džipam pieāķēto cisternu ieripina Čārlijs. Viņš dzīvo piecpadsmit minūšu brauciena attālumā, pats lopus netur, taču sieru gatavo jau divpadsmit gadu. Interesantākais, ka viņam nav nekādas speciālās izglītības, bet siera receptes viņš izgudro pats!
Viņa saimniecībā gatavo viena veida jogurtu, skābo biezo krējumu un divu veidu sieru. Tikai pēdējos divus trīs gadus viņš ražo ekoloģiski tīrus produktus, vienīgi kazas siers palicis iepriekšējais, jo nav iespējams iepirkt bioloģisko kazas pienu.
Pusi saražotā viņš pārdod Londonā, pārējo — citās pilsētās. Ar rokām gatavotos produktus viņš piegādā nevis supermārketiem, bet nelieliem veikaliņiem, kuri spēj izdzīvot tikai šo ekoloģiski tīro produktu dēļ. Jautāts, cik tad īsti kilogramu siera mēnesī saražo, viņš pat nevar īsti atbildēt — nezinot… Septembra fermas veikaliņā iepērkas garāmbraucēji, vietējie iedzīvotāji un brīvdienās atbraukušie. Te ir ne tikai pašu saldējums, olas un piens, bet arī Čārlija sieri un citas preces. Veikaliņā nav pārdevēja, ienāc, paņem produktu, noliec naudu un aizej. Cilvēkiem te uzticas, un neesot dzirdēts, ka būtu mēģināts zagt.
Turpmāk vēl
