2. turpinājums. Tiekamies ar fermeru apvienības lauksaimniecības politikas direktoru Martinu Havortu, kurš ir atbildīgs arī par attiecībām ar ES.
(2. turpinājums.)
Tiekamies ar fermeru apvienības lauksaimniecības politikas direktoru Martinu Havortu, kurš ir atbildīgs arī par attiecībām ar ES. Viņš atzīst, ka fermerus uztrauc iespējamā lauksaimniecības politikas maiņa ES vecajās dalībvalstīs, bet viņi arī saprot, ka tas jādara, jo garantētie tiešie maksājumi neveicina lauksaimniecības attīstību.
Fermeru apvienībā ir ap 70 tūkstošu biedru, no tā sauktajiem pilna laika fermeriem — pat gandrīz trīs ceturtdaļas, taču daudz ir arī daļējā laika fermeru (pilna laika fermās lauksaimniecība ir galvenā nodarbošanās, bet daļēja laika fermeri pievēršas arī izklaides organizēšanai, tūrismam, dažādiem pakalpojumiem — aut.). Apvienība pārstāv arī kooperatīvus, kuri nodarbojas ar pārstrādi.
Ko fermeriem dod šāda organizācija? Aizstāv lauksaimnieku intereses valdībā, Eiropas Savienībā, lobē savējos nodokļu politikas veidošanas laikā, konsultē fermerus par nodokļiem, likumiem, saražotā realizācijas iespējām. Šī organizācija fermeriem ir vienīgā un galvenā, jo savas partijas angļu fermeriem nav. Viņi parlamenta vēlēšanās parasti balsojot par konservatīvajiem.
Laukos var arī nedzīvot
“Staburaga” lasītājus lauksaimniekus interesēs, cik cilvēku strādā šajā apvienībā: 130 darbinieku centrālajā birojā Londonā, 6 cilvēki Briselē, 8 reģionos pa 12 — 15 darbiniekiem katrā, ir arī ap 450 vietējo biroju — katrā pa vienam vadītājam. Spriediet paši — daudz vai maz. Vadību fermeri ievēl.
Pats Martins Hovarts šajā amatā strādā vairāk nekā 10 gadu. Interesantākais, ka viņam pašam laukos zemes nav nemaz, viņš ar ģimeni dzīvo Londonā. Brīnos, kā gan viņš var pārzināt fermeru problēmas, ja pats ar lauksaimniecību nenodarbojas? Hovarta kungs saka: “Elementāri! Man par tām pastāsta un sīki izskaidro paši fermeri. Galvenais — viņus uzklausīt un saprast.”
Savu apvienību fermeri paši arī uztur. Maksājumi ir divdaļīgi: 100 sterliņu mārciņu gadā — visiem vienāda iemaksa, tad vēl vidēji 250 mārciņu gadā — atkarībā no saimniecības lieluma.
Mārciņa stipra, bet ienākumi samazinās
Lielbritānijā fermu vidējais lielums ir ap 70 hektāru, lai gan ir arī lielas saimniecības, kur aramzeme aizņem ap 300 — 500 ha vai tur ap 300 lopu. Pēdējos gados arvien palielinās puslaika fermu skaits, kurās zemes nav daudz — tikai ap 10 — 20 hektāru.
Anglijā fermeru ienākumi samazinās jau kopš 1996. gada. Kāpēc? Fermeri saskata divus iemeslus: attiecībā pret citām valūtām stipro mārciņu un milzīgos zaudējumus mutes un nagu sērgas un trakumsērgas dēļ, kad izkāva ap 800 tūkstošu lopu.
Ko panākusi fermeru apvienība?
Tās ir ļoti konkrētas un pamanāmas lietas. Pirmais panākums: neieviešot eiro vienlaikus ar citām ES valstīm, bet darot to pakāpeniski triju gadu laikā, cenu starpības dēļ apvienība fermeriem ieekonomēja 500 miljonu sterliņu mārciņu. Otrais panākums: valdība gribēja ieviest nodokli par ķimikāliju lietošanu. Gadā fermeriem valstij tādējādi būtu jāsamaksā ap 200 miljonu mārciņu. Panāca, ka šo nodokli tomēr neieviesa.
Trešais panākums: valdība ieviesa dabas apstākļu maiņas nodokli. Tā būtība — jo vairāk ziemā kurina, jo dabā izkūp vairāk oglekļa dioksīda. Panāca, ka fermeriem jāmaksā mazāk, jo viņiem tie paši darbi jādara jebkuros laika apstākļos.
Ceturtais panākums: mutes un nagu sērgas un trakumsērgas dēļ cietušajiem fermeriem lopu vērtība izmaksāta pilnā apjomā, 60 procentu no šīm izmaksām ir Eiropas Savienības nauda. Anglijā fermeriem ir arī zems pievienotās vērtības nodoklis — 17,5 procenti, bet lauksaimnieku saražotajiem pārtikas pamatproduktiem tāda nav vispār. Arī dīzeļdegvielu Lielbritānijā ar PVN neapliek.
Vakcīnu lietot nedrīkstēja
Par mutes un nagu sērgu un trakumsērgu runājam vai katrā saimniecībā, kur tiekamies ar fermeriem. Tā ir sāpīga tēma ļoti daudziem, pat tiem, kurus tieši nav skārusi. Tik un tā visi fermeri ilgu laiku dzīvojuši mūžīgās bailēs un katru rītu kūtī gājuši ar drebošu sirdi: ja nu kāda govs saslimusi? Daudzi fermeri vēl tagad neesot attapušies, daži pat izdarījuši pašnāvību, jo nav varējuši pārdzīvot lopu iznīcināšanu.
Latvijas zemnieki bija neizpratnē, kāpēc briti lopus nevakcinēja ne pirms sērgas, ne tās laikā. Kā apgalvo Hovarta kungs, pirmkārt, neesot bijuši pārliecināti, ka vakcīna līdzēs. Otrkārt, lopu slimošana potējot ieilgtu vēl vairāk. Treškārt, protams, pats galvenais — ja lietotu vakcīnu, gaļu vairs nedrīkstētu eksportēt.
Vakcinēšana būs Lielbritānijas problēma arī nākotnē, jo starptautiski akceptētas vakcīnas nav. Ja lietotu savas valsts vakcīnu, gaļas eksportam ceļš būtu slēgts.
Kas darīts, lai šādas sērgas Anglijā neatkārtotos? Panākta ļoti stingra kontrole visam, ko ieved, jo briti uzskata, ka sērga “ienāca” no citas zemes. Tikai šogad Anglijā beidzot panākts, ka cilvēki atkal ēd liellopa gaļu, īpaši angļu iecienīto steiku.
Ieteikums Latvijas zemniekiem
Mēs bieži vien šausmināmies, ka Latvijas laukos nodarbināti vairs tikai 4 —5 procenti valsts iedzīvotāju. Anglijā laukos strādā vēl mazāk cilvēku — tikai 1 procents, toties dzīvo laukos ap 20% britu.
Ko Hovarta kungs ieteiktu Latvijas zemniekiem — stāties Eiropas Savienībā vai nogaidīt? Protams, Lielbritānijas fermerus baida ES paplašināšanās — samazināsies subsīdiju apjoms, būs lielāka konkurence, Anglijā ievedīs poļu lētos kartupeļus, ābolus, rapsi no citām kandidātvalstīm. Tomēr labāk iestāties, jo lauksaimniecības politika ES mainīsies. Tā ir stipra organizācija, taču brīnumu nebūs — lai negaidām par daudz. Zemniekiem jābūt saviem stabiliem pārstāvjiem ES, patiesībā — viņu lobijiem.
(Turpmāk vēl)
