Latviskā Laima. Mēs viņu ieraudzījām jau Getvikas lidostā.
1. turpinājums.
Latviskā Laima
Mēs viņu ieraudzījām jau Getvikas lidostā. Maza, sīka, gaišiem matiem. Nu īsta latviete, un piedevām vēl Laima — Spīkmane—Brauna. Viņa būs mūsu pavadone visu ceļojuma laiku. Runā jaužams angliskais akcents, bet latviski Laima runā labi, jo katru vasaru brauc uz Latviju.
Latvija nav Laimas dzimtene. Viņa pasaulē nākusi Anglijā, kurp viņas vecāki pārcēlušies no Vācijas bēgļu nometnes. Stāsts, kā viņi īsi pirms kara beigām nokļuvuši Vācijā, ir tradicionāls: pa jūru ar kuģi.
Augusi latviskā ģimenē, Laima tā audzina arī abas savas meitas Kristu un Selgu, kaut arī vīrs ir anglis, kurš latviski nerunā. Laimu var dēvēt par vietējo latviešu sabiedrisko darbinieci, jo viņa darbojas nacionālajā biedrībā, organizē dažādas sanāksmes un sarīkojumus, atpūtas nometnes bērniem.
Interesanti, ka viena no Laimas meitām šobrīd mācās Maskavā. Kā tad tā? Kāpēc ne Rīgā un ne latviski? Viņa ļoti gribējusi Lielbritānijā studēt kaut kādas zinības, kas saistītas ar Baltiju, taču varējusi izvēlēties vienīgi slāvu politiku. Vienu studiju gadu specialitātes priekšmetā Laimas meitai jāpavada valstī, ar kuru studijas saistītas, un tā nu jaunkundze ir Maskavā.
Laima ir tipiska mūsējā tādā ziņā, ka ļoti labprāt un daudz runā par saviem bērniem un ģimeni. Nezinu, vai tāpat dara arī anglietes, taču latvietes jau nu noteikti. Varbūt tāpēc mums tik labi izdodas saprasties.
Ministrija — Indijas pils
Tā nu sagadījies, ka neesmu bijusi pat Latvijas Ārlietu ministrijā, taču Lielbritānijas gan. Tieši tur sākas mūsu viesošanās pirmā diena. Ministrija kā pils — ar pamatīgām kolonnām, pilastriem, sarkankokā grieztām kāpnēm, griestu rotājumiem, marmora grīdām un sienām. Daudz kas no tā visa atvests no Indijas, kādreizējās Lielbritānijas kolonijas.
Viens ēkas spārns savlaik bijis domāts tikai Indijas sūtņiem. Dažu kabinetu interjerā vēl tagad saglabāti šīs valsts elementi, pat mēbeles. Kabinetam, kurā strādā viens no ārlietu ministra vietniekiem, ir septiņas durvis. Taču ne visas kaut kur ved. Aiz vienām ir dzērienu bārs, aiz otrām — nekā… Kādreiz šai telpai cieši līdzās izbūvētas divas durvis, lai divi Indijas sūtņi telpā varētu ienākt vienlaikus, nevienam nepaliekot iepakaļ.
Kā par paša māju
Apbrīnojams ir ēkas iekšpagalms, kurā šad tad notiekot dažādi saieti, preses konferences. Uz to ved četras izejas no visām četrām debespusēm. Kādreiz arī tas bijis zīmīgi — katra domāta savam nolūkam. Sabiedrības diplomātijas departamenta internacionālās preses sekcijas darbinieks Greiams Barnets par šo ēku stāsta kā par paša celtu pili. Par katru sienas gleznojumu, skulptūru, vēsturisku gadaskaitli, kurš saglabāts ēkas sienā.
Pārsteidz tas, ka mūs nemaz tik īpaši nepārbauda un ļauj ieiet gandrīz visur, ieskatīties pat tur, kur tobrīd notiek sanāksme vai augsta ranga apspriede. Vai Latvijā tas būtu iespējams?
Pa ēkas logu paveras skats uz blakusesošo māju. It kā nekā īpaša, taču tā šķiet tikai no ārpuses. Patiesībā mājai ir 240 istabu, un tajā dzīvo arī premjerministra Tonija Blēra ģimene. Sīka nianse, taču apstiprina, cik ļoti briti lepojas ar savu premjeru, četru bērnu tēvu, un cenšas pavēstīt par viņa ģimeniskumu pat svešiem cilvēkiem.
Mainīs lauksaimniecības politiku
Laiks sākt kaut ko uzzināt par Eiropas Savienību. Pirmā tikšanās — ar ES paplašināšanas nodaļas darbinieku finansu jomā Edvardu Smitu. Viņš uzskata, ka lauksaimniecības politika ES jāmaina, atceļot subsīdijas, kvotas, atbrīvojot tirgu. Šādu nostāju atbalsta arī Francija. Ātri tas neizdosies, taču ilgākā laikā noteikti.
Katrai valstij, kura cer iestāties ES, būs individuāla pieeja. Viņaprāt, informācijas par Latviju Lielbritānijā vēl ir pamaz, taču, pēc Smita kunga domām, Latvijai ir priekšrocība — mazas lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas. Tāpēc saražoto varēs pārdot par augstāku cenu.
To visu mēs it kā zinām. Frāzes, frāzes… Gribas dzirdēt, ko par to visu teiks paši fermeri, nevis ierēdņi vai ministriju funkcionāri. Taču diemžēl tieši viņi izlems Latvijas likteni.
Fermerus aizstāv arodbiedrība
Jau tuvāk dzīvei ir Nacionālā fermeru apvienība, kura dibināta 1908. gadā. Kaut kas līdzīgs arodbiedrībai. Anglijā fermeru apvienības tradīcijas ir 100 gadu ilgas un noturīgas. Toties Latvijā zemnieki negrib stāties un darboties kaut kādās apvienībās, jo te bijusi cita vēsturiskā pieredze. Tāda pati situācija ir Spānijā un Portugālē. Gan Latvijā, gan Polijā, kā mēdz teikt, augšas ir par sevi, apakšas — tāpat.
Turpmāk vēl
