Kriss mūs aizved pie zirgiem.
16. turpinājums.
Kriss mūs aizved pie zirgiem. Viņu nav daudz — tikai pieci, un divi rumaki pieder pašam saimniekam. Pārējie ir bagātu londoniešu īpašums, un viņi te ierodas tikai izjādēs. Par viena zirga uzturēšanu Krisam maksā 60 mārciņu mēnesī. Tā ir samaksa tikai par zirga izmitināšanu — barību saimnieki pērk atsevišķi, un paši savus zirgus nāk apkopt.
Fermas teritorijā ierīkots pat neliels skrejceļš lidmašīnām. Saimnieks iegādājies divus lidaparātus un iznomā tos tūristiem, un lidotgribētāju netrūkstot.
Pelna arī, iznomājot fermas tehniku, kura tobrīd pašiem nav vajadzīga. Savāc zāli, pārvērš sienā un pārdod fermām, kurās audzē vai izmitina zirgus, kā to dara Kriss Batlers.
Lietā tiek likts katrs šķietams sīkums, pat apgriezto žogu žagari. Ar dzīvžogu atgriezumiem apkurina sešas kotedžas, kurās izmitina tūristus, medniekus vai makšķerniekus. No dzīvžogiem un meža sīkaudzēm iegūto malku pārdod apkārtnes iedzīvotājiem, kuriem pašiem nav malkas ieguves vietu.
Un tā no visiem šiem it kā nenozīmīgajiem komercijas veidiem pildās saimniecības budžets, kurš vienmēr esot ar plus zīmi. Protams, vajadzīga sīka uzskaite un rēķināšana, un to visu dara datortehnika.
Stāda tikai Anglijas kokus
Latvijā katrs zemnieks, kuram ir mežs, cenšas no tā iegūt kādu labumu. Galvenokārt, protams, nozāģējot un pārdodot. Vai tāpat rīkojas arī britu fermeri?
Krisa attieksme, manuprāt, ir dīvaina. Viņam pieder mežs, kurš stādīts 1954. gadā, un viņš to nocērt un pārdod, taču jaunu nestāda… Kā tad tā? Esot pārāk ilgi — ap 40 gadu — jāgaida! Un bērniem — viņiem mežu nevajadzēs? Kriss nosmīn, paklusē un saka — 20 tūkstošu kociņu tomēr esot iestādījis…
Stāda Kriss mežu ne jau Latvijas izpratnē, bet pudurīšus un tikai Anglijā augošus kokus un krūmus — ozolus, apses, liepas, ķiršus, mežrozītes, jo tad fermeris saņem valsts subsīdijas. Ja iestāda Skotijā augošus kokus, tad subsīdijas nemaksā. Tas nebūt nav joks. Īsta diskriminācija!
Ozols lauka vidū, kā tas daudzviet vērojams Latvijā, Anglijā ir reta parādība. Tās ir iepriekšējās agrārās politikas sekas, kad visus šādus kokus iznīdēja un par to vēl piemaksāja.
Medības par naudu
Vēl Kriss ierīko arī nelielus dīķīšus, kuros labprāt mīt pīles, dzīvo zivis, lai pievilinātu makšķerniekus, protams, par vaļasprieku iekasējot no viņiem samaksu.
No Londonas uz šo fermu brauc arī mednieki, lai par samaksu varētu šaut fazānus un irbes. Kādreiz Anglijā bija savairojušās pelēkās irbes, tad tās gandrīz iznīcināja. Tagad Kriss Batlers pelēkās irbes atkal grib ieviest.
Mēs braucam garām laukiem, meža puduriem, dzīvžogiem un redzam, kā pa laukiem cēli pastaigājas fazāni — nākamais medījums. Krūmāju tuvumā speciāli audzē kukurūzu, lai irbēm un fazāniem būtu barība.
Pilsētnieki pamet mašīnas
Tā kā Krisa ferma ir tuvu Halstadas pilsētai, rodas dažādas problēmas. Pilsētnieki piesārņo fermas laukus, meža pudurus, dīķmalas un dzīvžogus. Nu gluži kā Latvijā!
Gada laikā pēc pilsētniekiem fermeris savācot vismaz 15 tonnu atkritumu. Lai nebūtu jāmaksā par nodošanu lūžņos, pilsētnieki atvedot šurp un pametot pat automašīnas.
Daudzi pilsētnieki ierodas te ar suņiem un aizbaida putnus, arī tas traucē fermera biznesam. Tomēr aizliegt te kādam pastaigāties viņš nedrīkst. Dažreiz tūristu “vizītes” beidzas ļoti bēdīgi — viņi smēķējot aizdedzina zāli vai krūmus. Tāpēc saimniekam ir pašam sava ugunsdzēšanas tehnika, jo, kamēr gaidīsi citu palīdzību, viss var nodegt.
Aka tualetē
Krisa Batlera ģimene dzīvo vecā 15. gadsimtā celtā mājā. Viņa rocība noteikti ļautu uzcelt jaunu mītni, taču viņš to nevēlas, labāk atjauno un modernizē esošo.
Sēžam Batleru virtuvē un malkojam kafiju. Saimnieks mums, svešiem cilvēkiem, savās mājās ļauj justies kā savējiem, visu apskatīt, izpētīt, izprašņāt.
Virtuvē līdzās modernai sadzīves tehnikai viena siena atstāta atsegta, lai redzams gadsimtus vecs mūrējums. Tas pats dzīvojamajās istabās. Te senatni ciena. Visur daudz mīļu lietiņu no vecvecāku laikiem.
Pārsteidzošu interjera elementu ieraugām tualetē — ar stikla virsmu nosegta, izgaismota zem kājām paveras dziļa mūrēta aka, arī no senču laikiem.
Turpmāk vēl
