Turpinājums. Anglijā mums bija iespēja pārliecināties, cik daudzveidīga var būt fermeru darbošanās laukos.
14. turpinājums.
Anglijā mums bija iespēja pārliecināties, cik daudzveidīga var būt fermeru darbošanās laukos. Ne tikai Latvijā pierastā labības audzēšana, lopkopība vai dārzeņkopība. Piemēram, Džons Pudžs kādu laiku audzējis apiņus, bet tagad izveidojis privātu amatniecības centru.
Rūgtenā smarža noliktavā
60. un 70. gados apiņu audzēšana bijusi ienesīga nozare. Džons Pudžs apiņus audzējis 45 hektārus lielā platībā. Sezonā varējis iegūt ap 600 maisu apiņu (maisā ir 80 kilogramu žāvētu apiņu — aut.). Apjomu viņš arvien palielinājis.
Taču apiņu ziedu laiki neesot bijuši ilgi. 1997. gadā Lielbritānijas sterliņu mārciņa kļuvusi pārāk stipra, un audzēt tik daudz apiņu vairs nevarējuši atļauties. Pudži samazinājuši apiņu platības līdz 20 hektāriem. Apiņu cenas visvairāk sarukušas sterliņu mārciņas un eiro vērtības starpības dēļ. Daudziem fermeriem nācies domāt, ko savā darbībā mainīt, lai saimniekošana būtu rentabla un kaut ko varētu nopelnīt.
Pudža kungs sācis piepelnīties ar apkārtnes fermeru piegādāto apiņu uzglabāšanu. Šo nodarbi viņš turpina arī tagad. Šogad viņa noliktavā glabājoties jau 3000 maisu apiņu.
“Cēsu alus” ar apiņu granulām vai esenci
Kolēģe, ar kuru kopā bijām Anglijā, Cēsu rajona laikraksta “Druva” galvenā redaktore Dina Kļaviņa, pēc atgriešanās no Anglijas jautājusi akciju sabiedrības “Cēsu alus” direktoram Edgaram Štelmaheram, kāpēc viņi iepērk apiņus no Vācijas, bet ne no Lielbritānijas? Un kādēļ latvieši paši, kā senāk, neaudzē apiņus alum?
Štelmahera kungs skaidrojis, ka ražošanā izmanto rūpnieciski apstrādātus apiņus, ko piegādā jau granulās vai esences veidā. Tā esot romantiskā pagātne, kad lauku papus, alu darot, lietoja sažāvētas apiņu rogas. “Esam alus darītavu grupa un uzticamies iepirkšanas nodaļas lēmumiem, kas, vadoties pēc cenas, kvalitātes un piegādes noteikumiem, noteikusi, ka pašlaik apiņus iepērkam no Vācijas,” skaidro direktors. Viņš neesot informēts, ka Latvijā kāds būtu mēģinājis rūpnieciski ražot apiņus. Te klimats tam nav īsti piemērots — Vācijā un Anglijā ir siltāks.
Tūkstošiem mīļu nieciņu
Viens no veidiem, kā laukos izdzīvot un pelnīt, Pudža kungam ir privātais amatniecības centrs “Hop pocket” (tulkojumā — “Apiņu kabata”). Tas uzcelts par Eiropas Savienības subsīdiju naudu, taču tas arī viss, kas no ES saņemts. Tālāk jāķepurojas pašam, un viņš to arī veiksmīgi dara. Četru darbošanās gadu laikā tirdzniecības apjoms palielinājies divreiz.
Kas tas ir — amatniecības centrs? Kaut kas līdzīgs Latvijas lietišķās mākslas meistaru darinājumu pārdotavām. Savus izstrādājumus Pudžam piegādā 42 apkārtnes amatnieki. Preču sortiments jau sasniedzis 14 tūkstošu veidu. Preces cenu nosaka pats tās autors, Pudžs pievieno komisijas maksu. Ja preci par sākotnējo cenu nevar pārdot, to pazemina.
Gadā centru apmeklē 95 tūkstoši cilvēku. Un katrs, protams, kaut ko nopērk. Centrā, izvēloties pirkumu, var grozīties stundām ilgi, jo te pārdod tūkstošiem mīļu nieciņu.
Aitiņa grāmatplauktam
Mums tas varbūt šķiet bērnišķīgi, taču britiem ļoti patīk no aitas vilnas gatavotas mīkstas lellītes, aitiņas, Herefordšīras melnbalto govju figūriņas, vienkāršas lauku ainavu reprodukcijas — šīs lietas pērk visvairāk. Tāpat arī dažādus keramikas izstrādājumus un rokām darinātus spilvenus.
Labs noiets ir apiņu vītnēm. Pēc tām brauc lielākoties septembrī un oktobrī, gatavojoties Ziemassvētkiem, jo apiņi šajos svētkos ir viens no galvenajiem māju dekorēšanas elementiem. Pat šim nolūkam Pudžs apiņus vairs neaudzē — nav izdevīgi, labāk iepērk no citiem.
Savus darinājumus centram piegādā arī rotkaļi, ir pat savs ziepju vārītājs un sveču lējēji.
Var nogaršot delikateses
Amatniecības centrā “Apiņu kabata” ir arī sava delikatešu nodaļa. Tajā var nogaršot pašbrūvētu sidru, alu, vīnu, vietējo brendiju un arī kaut ko līdzīgu Rīgas melnajam balzamam. Ja iepatīkas, pērc, ja nē — paldies arī par nogaršošanu!
Nav iespējams paiet garām arī centra restorāniņam, no kura vēdī kārdinoša kafijas un kūku smarža. Arī smaidīgais un omulīgais saimnieks, sarunādamies ar mums, neatsakās no kāda garduma. Veikalā tikmēr saimnieko viņa kundze Dženete. Šis laulātais pāris šķiet ar dzīvi tik apmierināts, ka par fermeru problēmām Anglijā nerodas pat šaubu ēna.
Centrā ir viss ne tikai mājai, bet arī dārzam. Vari nopirkt košumaugus, puķes, darbarīkus, tradicionālās mauriņā novietojamās keramikas figūras — vardes, rūķus, pīles, putnus. Latvijā to visu pārdod specializētajos dārzkopjiem domātajos veikalos, kuri aug kā sēnes pēc lietus. Šī niša padomju laikos bija neaizņemta, nu tā varētu būt pārpildīta.
Golfa laukumā audzē piparmētras
Jautājām Džonam Pudžam, ko viņš darīs, ja amatniecības centrs kļūs nerentabls? Tādu pavērsienu saimnieks pieļauj, taču dara visu, lai tā nenotiktu. Viņš izmēģina arī, kā mēs sauktu, palīgnozares, kas ienākumus vairotu un garantētu neizputēšanu.
Kādu laiku Pudži kopuši divus simtus Frīzenes šķirnes govju. Tagad audzē 1000 tītaru. Plānojuši ierīkot arī golfa laukumu un uzcelt viesnīcu, taču vietējā pašvaldība tikai ar vienas balss pārsvaru nobalsojusi celtniecību neatļaut. Bet kāda jēga golfa laukumam bez viesnīcas! Tā nu zemē, kas bija paredzēta golfa laukumam, Pudži audzē piparmētras, dilles un citus garšaugus, no kuriem iegūst dažādas eļļas.
Vēl jau saimnieks ir spēka gados, bet kam reiz atstās saimniecību? Pudžiem ir divi pieauguši dēli. Viens dzīvo kopā ar vecākiem un uzrauga tītaru fermu, bet otrs Londonā kļuvis par datorspeciālistu. Tur viņam ir gan labs darbs, gan liela alga, kādu tēvs samaksāt nespēj… Vienīgais, ko dēls vecākiem uzdāvinājis — savu mājaslapu internetā, kas, cerams, palīdzēs izvērst arī amatniecības centrā iepirkto preču tirdzniecību.
Turpmāk vēl
