Šobrīd, kad jūs lasāt šīs ceļojuma piezīmes, Anglijā, fermera Džona Džonsa saimniecībā, zemeņu novākšanas sezona rit pilnā sparā, bet martā zemeņu laukus klāja plēve ar caurumiem lapu spraukumiem.
9. turpinājums.
Šobrīd, kad jūs lasāt šīs ceļojuma piezīmes, Anglijā, fermera Džona Džonsa saimniecībā, zemeņu novākšanas sezona rit pilnā sparā, bet martā zemeņu laukus klāja plēve ar caurumiem lapu spraukumiem.
Zemenes bojā ainavu
Tik milzīgu lauku 25 hektāru platībā tikai ar zemenēm vien līdz šim nebiju redzējusi. Tā ir vesela plantācija ar zemplēves irigāciju, mēslošanu, ar ziemā sāņus sarullēto, bet sezonas laikā karkasam atkal uzstiepto apjumu. Šādi veidojas it kā zemeņu siltumnīcas.
Džonsa kungs gribētu zemeņu stādījumus paplašināt, taču nav nemaz tik viegli no vietējās pašvaldības saņemt atļauju siltumnīcu ierīkošanai, jo tūristiem no Londonas tās nepatīk — bojā apkārtējo ainavu. Un tā šodien Anglijas laukos tiek vērtēta gandrīz vai visaugstāk.
Novāc arī Latvijas studenti
Džonsa kungs zemenes audzē zem melnās plēves, un pirmās ogas ienākas jau maija sākumā. Zemeņu sezona turpinās līdz pat oktobra beigām. Stādus izaudzē paši. Pārdod pārsvarā svaigas zemenes. Ja vējš vai lietus ogas bojā, gatavo zemeņu biezeni vai šo ogu dzērienu.
Grūtākais, protams, ir ogu novākšana. Džonsa kungs saka: — Tas ir smags darbs, angļu jaunieši, pie datoriem nosēdējušies, nespēj izturēt. Bez ārzemju studentiem mēs nemaz nevarētu ogas novākt.
Fermeris apgalvo, ka viņš nodarbina tikai legālu darbaspēku, lai gan apkārtnē, īpaši Kentā, esot daudz arī nelegālo viesstrādnieku. Agrāk varējuši pieņemt darbā arī nelegālos iebraucējos, bet pēdējos trijos gados tas vairs neesot iespējams. Sezonā šajā fermā nodarbina ap 700 strādnieku, arī Latvijas studentus ja viņiem ir nepieciešamās darba atļaujas. Viņi dzīvo vagoniņos, saimnieks ogu novācējiem piegādā pārtiku, aizved iepirkties lētākos rūpniecības preču veikalos.
Labi strādā, labi pelna
Pirms tikšanās ar fermeri mums teica: varēsiet satikt savu tautieti, kurš te strādā. Izrādās, “tautietis” no Daugavpils ir gan, tikai latviski nerunā… Romualds šajā fermā strādā jau četrus gadus un uzkalpojies par tādu kā Vjetnamas, Mongolijas un Taivanas strādnieku uzraugu. Todien viņi bēra maisiņos akmeņus, lai izmantotu tos plēves malu nostiprināšanai.
Romualds atbraucis šurp kā students un palicis, studijām atmetot ar roku. Uz Latviju viņš braucot katru gadu, tikko pirms trijām nedēļām bija atgriezies no kārtējās viesošanās. No viņa teiktā varam nojaust, ka nopelnīt te var labi, un puisis jau sakrājis pietiekamu kapitālu, lai izveidotu pats savu firmu. To viņš arī darīšot, kad pēc gada atgriezīšoties mājās pavisam.
Zemeņu novācējiem Džonsa kungs maksā 4,60 sterliņu mārciņu stundā (apmēram tikpat latos — aut.), ja labi strādā — pelna vairāk.
Visas olas vienā grozā neliek
Džonsu dzimtai šis īpašums, nu jau 500 hektāru zemes, pieder 130 gadu. Tēvs pērn nomiris, un visu mantoja divi dēli. Dzimtas tradīcijas turpinās arī abu brāļu bērni. Džona meita jau studē universitātē preču noieta menedžmentu no fermas līdz tirgum. Drīz viņa nāks tēvam palīgā.
Visvairāk Džonsi audzē labību, galvenokārt miežus (150 ha), 50 hektāros — kukurūzu lopiem, 40 ha — kartupeļus, 20 ha — cukurbietes, 15 ha — baltos redīsus un burkānus, ir arī 5 ha aveņu stādījumi. Saimniecībā ir arī piecas fermas.
Jautāju, kāpēc saimnieki tā sadrumstalo nodarbes veidus, nespecializējas? Džons Džonss atbild tēlaini: — Ja mēs specializētos vienā, divos veidos, noteikti bankrotētu. Ja visas olas saliek vienā grozā un grozs pēkšņi krīt, viss taču pagalam…
Piena mājā klusums
Džonsi jau 20 gadu ražo tikai bioloģiskos produktus. Piecās fermās ir ap 400 govju. Šajā saimniecībā līdz mutes un nagu sērgai bija pat vidēja lieluma piena kombināts — ar savu pienotavu, laboratoriju, pasterizēšanas un fasēšanas iekārtu. Dienā pārstrādāja vismaz 10 tūkstošu litru piena, iepērkot to no 20 tuvīnajām fermām.
Martā visās šajās telpās vēl valdīja klusums — darbošanās nebija atsākta. Izslaukto pienu veda pārstrādei uz citurieni. Savlaik Džonsi pieveduši un pārdevuši pienu arī privātmāju iemītniekiem, bet tagad tas vairs neesot izdevīgi. Daudz piena ievedot no citām valstīm un lēti pārdodot, viņi varot konkurēt tikai ar savu bioloģiski tīro pienu, taču augstu cenu nevarot prasīt, jo citādi šo pienu nepirks.
Lai neatgrieztos komunisms
Visvairāk mūs interesēja Anglijas fermeru domas par Eiropas Savienību. Džona Džonsa viedoklis ir visai strikts: pirms iestāšanās ES bija stabilitāte, produkciju varēja pārdot par konstantām cenām, tagad fermeru saimniekošanu negatīvi ietekmē cenu svārstības un neprognozējamais preču imports no citām ES valstīm.
— Britu valdība nemaz negrib lauksaimniecību! — saka Džonsa kungs. — Labāk visu iepirkt no Austrumiem, lai nauda nonāk tur un nekad neatgriežas komunisms. Lai britu lauki paliek izklaidei un atpūtai.
Ko tad darīt Latvijai — stāties ES vai nē? Ja Džonsa kungs būtu Latvijas zemkopības boss, viņš noteiktu, kur, kad un cik ražot, lai varētu pabarot savas valsts iedzīvotājus un pārpalikumus pārdot. Anglijā ir 55 miljoni cilvēku, un briti vieni paši savējos pabarot nespēj, lai gan agrāk varēja.
Tagad visu nosaka Briselē. Birokrātija, birokrātija… Franči streiko, itāļi un vācieši dara, ko grib. Tikai Anglija ievēro visus noteikumus. Pēc Džonsa kunga domām, visiem Eiropas fermeriem jāapvienojas un jāizdomā, ko darīt, lai visi var izdzīvot.
Turpmāk vēl
