Marta priekšpēdējo nedēļu sešām Vidzemes reģiona laikrakstu redaktorēm bija iespēja pavadīt Lielbritānijā.
Marta priekšpēdējo nedēļu sešām Vidzemes reģiona laikrakstu redaktorēm bija iespēja pavadīt Lielbritānijā. Pēc šīs valsts valdības ielūguma varējām iepazīt britu fermeru saimniecības, uzzināt, kā viņi paši vērtē Lielbritānijas līdzdalību Eiropas Savienībā.
Bez “vadošiem norādījumiem”
Kad žurnālistus uzaicina kādā bezmaksas braucienā, bez vārdiem skaidrs: par šo firmu jāraksta tikai pozitīvais. Tā ir maksa par iespēju redzēt un uzzināt kaut ko vairāk. Šoreiz mums neviens nekādus “vadošos norādījumus” nedeva. Tātad varam rakstīt to, ko redzam un kā vērtējam. Protams, godīgs žurnālists uzrakstīs patiesību jebkurā gadījumā un pratīs saskatīt arī to, ko saimnieki varbūt centīsies noslēpt.
No mums neko neslēpa un izlikties labāki, nekā ir patiesībā, necentās. Un par to bija prieks — arī briti tādi paši cilvēki vien ir. Dažādi. Ar atšķirīgu dzīves skatījumu, nevienādu situētības līmeni, viens veiksmīgāks, cits slinkāks. Ar dabas dotu māku saimniekot un neprasmi izmantot pat to “zīli”, kas pati krīt rokās. Turpmākajā stāstījumā par to varēsiet pārliecināties paši.
Pusstunda “Londonas acī”
Divās dienās, ko ārpus programmas vienas pašas pavadījām Londonā, kā visi tūristi centāmies apskatīt pēc iespējas vairāk. Protams, karalienes rezidenci Bekingemas pili, sardzes maiņu pie tās, Vestminsteras abateju, Lielo Benu, Tauera pils kompleksu… Katram iebraucējam “obligāta” ir ekskursija pa Londonu divstāvu autobusā un brauciens ar kuģīti pa Temzu zem vienpadsmit tiltiem.
Pat daudzi londonieši vēl nav redzējuši savu pilsētu no milzīgā panorāmas riteņa “Londonas acs”, kurš būvēts speciāli gadsimtu mijai. Mēs tomēr rindu izstāvējām un olai līdzīgajā kabīnē saulainā marta dienā varējām saskatīt pat Londonas nomales. Arī šis objekts tagad ir viens no Londonas simboliem.
Tie paši kebi un telefona būdiņas
Gadu desmitiem un pat simtiem Londonā nemainīgas ir divas lietas: melnie kebi jeb taksometri un sarkanās telefona sarunu kabīnes (tiesa, dažviet ir arī melnas, bet kālab tā, to man neizdevās izdibināt — aut.). Šīs kabīnītes—krājkases ir arī viens no Londonas suvenīriem.
Melnie taksometri ir britu konservatīvās dabas pierādījums, bet nebūt ne ar negatīvu nokrāsu. Tieši otrādi — skaidrs, ka tikai un vienīgi Londonā varēs pabraukt ar šādu automobili. Turklāt taksometrs Lielbritānijā ir viens no lētākajiem transporta veidiem, toties vilcienu satiksme — visdārgākā.
Ar kressalātiem pie cepures
16. martā Londonā atceros, kas šī par dienu ir Latvijā. Kā uzzinu vēlāk, drošības policija leģionārus Rīgā pat aizturējusi un vedusi uz policiju.
Milzīgs ir pārsteigums, kad netālu no karalienes gvardu kazarmām, kur pilsētai neraksturīgi ož pēc zirgāboliem, sastopam sirmu vīru gājienu ar pūtēju orķestri priekšgalā. Viņiem galvā gadsimta sākumā britiem raksturīgie katliņi, pie tiem piestiprināti zaļi kressalātu pušķīši. Vai tiešām leģionāru dienu svin arī Anglijā? Svētki tie ir, taču ne leģionāriem — Patrika dienas priekšvakarā ielās dodas karalienes gvardi veterāni un viņu nākamā maiņa, kā mēs teiktu — jaunsargi.
Tik plaši kā Īrijā Lielbritānijā Patrika dienu nesvin, bet dažādi festivāli notiek. To dēļ pat mainīts satiksmes autobusu maršruts, un arī londonieši, mūsu iztaujāti, nezina, pa kuru ielu īsti divstāvu busi brauks. Tāpēc vakara tumsā nedaudz arī apmaldāmies, jo gandrīz katrs, kam jautāju ceļu, atbild: nezinu, neesmu šejienietis, runāju tikai arābiski, franciski vai vēl kādā citā valodā. Paši londonieši vakaros ielās nerādās, pirms darba nedēļas atpūšas mājās vai sēž krodziņos.
