Beidzot mēs esam mājās! — pēdējā laikā šo saukli no Izabellas dzirdu vai katru dienu.
— Beidzot mēs esam mājās! — pēdējā laikā šo saukli no Izabellas dzirdu vai katru dienu. Nu galīgi sajukusi! Viņa mani, pārliecinātu eiroskeptiķi, tagad grauž, kur un kādā veidā vien var. Atlika padzirdēt, kā viens eiroonkulis pasludināja Latvijas atgriešanos mājās, viņa sīc kā apdullusi muša. Es Izabellai saku: “Vienmēr esmu dzīvojis savās mājās, nekur neesmu izgājis, viņai tāpēc arī nejūtos, ka būtu no kaut kurienes atgriezies.” Viņa mani savukārt nolamāja par eiroidiotu un neiedeva naudu aliņam.
Par to es Izabellai baigi forši varēju “ieknābt”. “Nu ja, tev jau jāsāk taupīt naudiņa — viss taču kļūs dārgāks!”. Protams, atpakaļ dabūju pusstundu garu lekciju.
Izabella par godu iestājai Eiropas Savienībā nomainīja guļamistabā aizkarus. Tagad mums tie ir zilā krāsā, savukārt galdauts virtuvē ir ar dzeltenām zvaigznītēm. Trakākais, ka viņa nolēmusi uzšūt sev jaunu zilu mēteli un dzeltenu bereti. Man jau nebūtu nekas pretī — lai spokojas, bet tas taču dārgi maksā. Izabella mierīgā tonī uz manām histēriskajām runām atbildēja: “Nepsiho, mīļais, uzrakstīšu projektiņu par fasādes nomaiņu, un Eiropa naudu iedos!”. Varbūt viņai taisnība?
Indriķis
