Labs darbiņš, kas padarīts — droši vien tā aizvakar nodomāja finanšu ministrs Andris Vilks un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Otrdien Briselē Eiropas Savienības Finanšu ministru padome oficiāli apstiprināja Latvijas iekļaušanos eirozonā, un 2014. gada 1. janvārī mūsu valsts kļūs par 18. eirozonas dalībvalsti. Maiņas kurss Latvijā arī turpmāk būs Ls 0,702804 par vienu eiro. Tāds tas bija noteikts jau 2005. gadā, kad lats tika piesaistīts eiro.
Par eiro ieviešanu Latvijā ir dažādi viedokļi — vieni to sagaida ar urravām un sola teju vai leiputriju, savukārt citi to uzskata gandrīz vai par kārtējo okupāciju, sakot: “Valsts, kurai nav pašai savas naudas, ir zaudējusi neatkarību”. Nenoliedzami, sava nauda daudziem bija kā atgūtās brīvības un neatkarības simbols, un tās zaudēšana ir emocionāla trauma. Kā mazs mierinājums būs eiro monētas, kas tiks kaltas speciāli Latvijai ar valsts simboliem.
Ir arī cilvēki, kuri eiro ieviešanu uztver bez emocijām: vai nav vienalga, no kā tukšums maciņā — no latiem vai eiro?
Latvijas sabiedrībā atbalsts eiro ieviešanai joprojām ir zems — saskaņā ar jūnija sākumā publiskoto “Factum” sabiedriskās domas aptauju eiro ieviešanu Latvijā atbalsta 38% iedzīvotāju, bet pret eiro ir 53%.
Patiesībā tas, ka mums būs eiro, bija skaidrs, jau iestājoties ES, jo Eiropas vienotās valūtas ieviešanu Latvijā paredz valsts pievienošanās līgums ES. Jautājums tikai, kā to ieviest “nesāpīgākā” veidā. Piemēram, ekonomists eirokritiķis Jānis Ošlejs uzskata, ka Latvija, atkārtojot tās pašas kļūdas, kādas pieļāva Spānija un Kipra, nonāks ekonomiskās grūtībās. Turklāt Latvija nedarot neko no tā, ko dara veiksmīgās eirozonas valstis, piemēram, Vācija, kas koncentrējusies uz vietējās rūpniecības attīstīšanu.
Ja uzskata, ka attīstība notiek pa spirāli, tad iespējami divi varianti — uz augšu vai uz leju. Tāpat, manuprāt, būs arī ar eiro ieviešanu. Būs labāk vai sliktāk — šobrīd to nepateiks neviena zīlniece, to izdarīs vien laiks.
