Trešdien jau agri rītā mani iztraucēja telefona zvans. Tā bija Rozālija: “Klāt ir! Ņem puķi un brauc uz Aizkraukli!”. Vēl nepamodusies, galīgi apmulsu — pasaules gals taču atcelts, prezidenti arī nav ieplānojuši vizītes, nu, kas tad tik svarīgs? Rozālijas teiktais man acis atvēra bļodiņu lielumā — jau otrdienas vakarā viņa pamanījusi Einara Repšes partijas izdaudzināto “fūri” ar Latvijas sasniegumu muzeju un Andreju Žagaru uz sāna. Mani nevēlējusies traumēt, jo es taču visu nakti acis neaizvērtu, sapņojot par tikšanos ar Einaru un Andreju… Bet — ak vai! Einars mani pievīla. Viņu neredzēju, kaut gan uzskatu, ka viņš ir viens no vispiemērotākajiem Latvijas sasniegumu muzeja eksemplāriem. Andrejs ar tik uzzīmētā veidā.
Biju iedomājusies, ka uz izstādi būs jāstāv rindā, bet nekā — viena pati varēju gremdēties sasniegumu fotogrāfijās. Tik nesaprotu, kāpēc tās melnā fonā izliktas, un, kad vēl atskanēja tā sērīgā mūzika, jutos kā izvadīšanas ceremonijā. Toties galīgi bešā jau nepaliku — bez maksas dabūju 24 lappuses biezu avīzi. Pirms gulētiešanas katru dienu līdz Eiroparlamenta vēlēšanām varēšu to pārskatīt. Tur tik daudz skaistu vīriešu nedzirdētiem uzvārdiem. Tikai neviens nav noradījis, vai ir precējies un cik bērnu. Varbūt viņi tikai politikai nodevušies! Bet, kad paliks pavisam skumji, palasīšu bukletiņu par Latvijas sasniegumiem un atkal būšu priecīga cerībā, ka sasniegumi ietekmēs arī manu dzīvi. ◆
