Man šis laiks aizrit Korejas zīmē. To, ka līdz 25. februārim man nedrīkst zvanīt, jau sen zina visi mani draugi un paziņas. Domās esmu olimpiādē, tās ietekmē esmu jau ieskicējusi nākotnes vīzijas. Man ļoti iepatikās kērlings. Tas taču tāds mājsaimnieču sporta veids — braukā ar birsti pa ledu un dzen akmeni uz priekšu. Es jau piešāvusi roku putekļu dzenāšanā, man šķiet, ar akmeni arī tiktu galā. Vienīgais kreņķis — jāpērk speciāli apavi, bet labākie maksā vairāk nekā 300 eiro.
Kas to būtu domājis, ka es ne tikai ar prātu būšu Korejā, bet arī ar vēderu? Viņiem ir tradīcija, ka tie, kuri Valentīndienā nesaņem nevienu dāvanu, ēd melnās nūdeles un sēro par savu vientuļo statusu. Es ēdu tumšos makaronus, jo melnās nūdeles nedabūju. Man taču Indriķis neko neuzdāvināja Visu mīlētāju dienā, bet es gan viņu atcerējos! Nopirku kotletes, kaut no gada sākuma mums veģetārais dzī-
vesstils. Kad Valentīndienā pa tālruni apjautājos, ko dara Rozālija, viņa atbildēja: “Ēdu melnās nūdeles.” Uzreiz ap sirdi vieglāk palika.
