Vietalvieti Maiju Zdanovsku man gribas salīdzināt ar pērli, kura ne vienmēr pamanāma, bet savu starojumu bagātīgi dāvā citiem. Viņa atzīst, ka patiesi nav publikas cilvēks, un lielākā enerģijas deva tiek darbam pirmsskolas izglītības iestādē “Zīļuks” Vietalvas pagastā. Ar šo vietu viņa saistīta jau 41 gadu, bet pats bērnudārzs šogad nosvinēja 50 gadu jubileju. Pēc aktīvajām darba dienām vaļasbrīžos gan patīk mierīgākas nodarbes. Par to saruna ar Maiju Zdanovsku.
Sapņus īsteno bērni
— Darbs bērnudārzā bija apzināta izvēle?
— Pirmā izglītība man ir kultūras darbs. Tas bijis ļoti noderīgi, jo dzīvē daudz dod, arī tagadējā darbā — zinu, kā izveidot scenāriju, ja vajag, nav problēmu kāpt uz skatuves. Pēc tehnikuma beigšanas Rīgā mani nosūtīja darbā uz Jēkabpils rajonu. Tomēr man, jaunam skuķēnam, ar pieaugušajiem strādāt šķita grūti. Nebija arī lāga kur dzīvot. Tad nāca piedāvājums no Vietalvas, jo bērnudārzā vajadzēja muzikālo audzinātāju, un ar vīru pārcēlāmies. Abi iepazināmies Jēkabpils pusē.
— Jums ir arī muzikālā izglītība?
— Tik, cik apgūts Kultūras darbinieku tehnikumā. Papildus kultūras darbam varēja izvēlēties trīs dažādus novirzienus, priekšroku devu kordiriģēšanai. Tagad domāju — kur man bija prāts un uzdrīkstēšanās, jo nebiju pat mūzikas skolā mācījusies! Dziedāt, protams, patika, bet padziļinātāk apgūt mūziku tomēr neiznāca. Vecāki uz to nemudināja, un arī pašai nebija tādas uzņēmības. Viss apgūts tehnikumā, arī klavieru spēlēšana. Pamatzināšanas ir, bet mana vājā puse tehniskais izpildījums, tāpēc apzinos, ka nevaru vadīt ne korus, ne ansambļus. Bet priecājos par to, kas ir. Muzikālā izglītība toties ir maniem bērniem un mazbērniem. Viena meita māca mūziku pirmsskolas izglītības iestādē Skrīveros, otra strādā darbu, kas saistīts ar angļu valodu. Interesanti, ka abas šīs jomas mani jaunībā saistīja, bet bērni tās īstenoja, lai gan neviena nav uz to virzīta.
— Darbs bērnudārzā tomēr atšķīrās no kultūras jomas.
— Vietalvā sāku strādāt 1976. gadā, sākumā jau nevajadzēja pedagoģisko izglītību. Zināšanas un prasmes muzikālajām nodarbībām man bija, un domāju, ka labi tiku galā. Mācījos strādājot, vēlāk pabeidzu augstskolu Daugavpilī. Darbā mani pieņēma toreizējā vadītāja Inta Ozoliņa, vēlāk neilgu laiku šo darbu veica Vija Vizaite, kura, iedama projām, šim amatam ieteica mani. Tas bija grūti, jo tajos gados arī kolektīvs bērnudārzā bija liels — ap 30 darbinieku un 90 audzēkņu. Dažkārt asaras bira, par daudz ko pārdzīvoju. Pēc tam kādu laiku strādāju tikai par muzikālo audzinātāju, bet, kad dārziņš “saruka”, atkal biju vadītāja. Tagad noteikti ir vieglāk, jo viss ir pārskatāmāks un var labāk noorganizēt darbu. Tāpēc domāju, ka lielā iestādē negribētu strādāt. Man kā vadītājai gan jāpārzina plašs profils — pedagoģija, jāatbild par saimnieciskajiem jautājumiem, sagādi, jāveido atbilstoša ēdienkarte ar visām nepieciešamajām kalorijām. Savulaik domāju — kādas kalorijas, es taču esmu kultūras darbinieks un pedagogs! Tomēr esmu iemācījusies, un, kad atbrauc Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvji, saņemu atzinumu par precīzām ēdienkartēm.
— Savulaik arī Vietalvas bērnudārzā darbojās diennakts grupas. Tās bija pieprasītas?
— Ļoti, bērnus pie mums veda no daudziem apkārtējiem pagastiem, protams, arī vietalvieši un pat blakus bērnudārzam dzīvojošie. Dažkārt bērns pa logu redzēja, kā mamma aiziet pāri ceļam uz mājām, bet viņam jāpaliek dārziņā. Daļa pārdzīvoja atšķirtību no mājām gandrīz uz nedēļu, citi ne tik ļoti. Grūti pateikt, kā tas iespaidojis katra tālāko dzīvi.
— Kāda esat vadītāja?
— Mans primārais uzstādījums — lai bērniem būtu labi. Viens jau neko nevar, svarīga ir komanda. Esam mazs, bet saliedēts kolektīvs. Šajos gados tā pieslīpējušās, ka saprotamies no pusvārda. Bieži dzirdu atziņu, ka veiksmīgam vadītājam jāprot darbs novirzīt padotajiem, bet man tā neiznāk. Ja vajag, pati krāsoju un ņemu rokā āmuru, nevis prasu, lai to izdara citi. Visas godprātīgi darām savu darbu.
Talantus meklē katrā
— Vai dziesmas bērniem par zaķīšiem, kaķīšiem un lācīšiem aktuālas joprojām?
— Interesanti, ka dažkārt izvēlos it kā jauku dziesmu, bet bērnus tā tomēr neaizrauj, savukārt cita iepatīkas. Tā ka nav svarīgi, par ko tā ir, galvenais laikam ir ritms, melodija, lai viegli un patīkami dziedāt. Dziesmas mainās, bet aktualitāti tās nezaudē. Ar lielajiem bērniem noteikti ir vieglāk strādāt, jo ātrāk var redzēt rezultātu, bet arī mazie ir tik mīļi! Daudz atkarīgs, kas bērnam dots no dabas. Ja viņu vēl nedaudz pamudini, tā lieta aiziet. Esmu novērojusi, ka, nemanāmi iedodot kaut ko sarežģītāku, mazais ķipars to apgūst bez lielām grūtībām un ātri. Mums dārziņā reizi gadā ir pasākums “Varavīksne”, kurā katrs audzēknis nodzied kādu dziesmu, vienalga, kā tas izdodas. Varbūt tā ir vienīgā reize, kad viņš uzstājas publiski, un šī iespēja jādod. Talantīgākie atradīs, kā attīstīt savas prasmes, bet apslēptās pērles jāmeklē visos. Turklāt mūzika dod tik daudz! Mani gan satrauc doma par sešgadnieku sūtīšanu skolā. Ko ar to vēlas panākt? Kas bērnam dabas noteiktajā vecumā jāapgūst, tas ir. Turklāt šobrīd esošā sistēma ir labi sakārtota un strādā. Ir jādomā citi varianti, lai jauniešiem tik ilgi nevajadzētu sēdēt skolas solā, jo tas patiešām nav pareizi.
— Nereti jau teic, ka agrāk zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Tā šķiet?
— Ar gadiem uz daudz ko cilvēks raugās citādāk, tomēr, šķiet, ka agrāk bija vienkāršāk. Atceros, ka ar bērniem gājām uz Vesetu ne tikai bradāt pa ūdeni, bet arī papeldējām, un nekas nenotika. Nebija arī tādas domas, ka kaut kas slikts varētu notikt. Ne kāds paslīdēja, ne nokrita. Tagad ir tik stingras prasības, ka daudz ko vairs pat neuzdrošinātos. Pasaule mainās, un mēs arī.
Ēģiptes vietā
dziesmas bērniem
— Muzicējat arī kopā ar ģimeni?
— Kādreiz to darījām biežāk, bet tagad kaut kā neiznāk. Mājās svētkos, protams, dziedam, tomēr vajadzētu to darīt aktīvāk, jo mūsu ģimenes ansambli viena mazmeita jau var papildināt ar flautu un otra ar vijoli. Mazdēls gan vairāk ir sportists, tomēr apmeklē arī mākslas skolu un ir muzikāls.
— Doties projām no Vietalvas nav gribējies?
— Esmu iedzīvojusies, uzcelta māja un ir darbs, kurš patīk, tāpēc tādu domu nav bijis. Vienmēr esmu teikusi — ja ir prieks no rīta iet uz darbu un vakarā atgriezties mājās, tad viss ir kārtībā.
Arī Vietalvu skāris tāds pats liktenis, kā citas vietas Latvijā — cilvēku paliek mazāk. Situācija krasi mainījās, kad likvidēja padomju saimniecību. Ja ir darbavietas, tad dzīve visur kūsā. Tomēr bērnudārzs noturējās, un 25 audzēkņi tagad ir labs skaits. Arī Pļaviņu novada dome mūs mīl un ievēro, tā ka nevaram sūdzēties, ka esam nomalē.
— Vai maza pagasta cilvēki nejūtas atstumti, jo ir mazākas iespējas kultūras un izglītības jomā?
— Noteikti nē, jo arī Vietalva nav norobežota no apkārtnes. Jā, agrāk viss bija vairāk uz vietas, tagad pēc tā kaut kur jābrauc. Tomēr līdzās ir Pļaviņas un Jēkabpils, un katrs, kurš vēlas, var doties uz pasākumiem vai koncertiem. Pati neiesaistos pašdarbībā un neapmeklēju pulciņus, bet arī šīs nodarbes iespējams izmantot. Mans darba ritms ir tik intensīvs, ka vēl kaut ko aktīvu šobrīd negribas, un vakaros man patīk būt mājās. Acīmredzot tas bija noteicošais, kāpēc neturpināju kultūras darbu, jo tas galvenokārt saistīts ar vakariem. Esmu rīta cilvēks, kuram dienas pirmajā pusē viss veicas labāk. Mūsu saruna gan uzjundīja domas, vai tiešām esmu tik ļoti iestigusi rutīnā? Pārdomājot sapratu, ka man ir citas lietas, kas saista un ir svarīgas. Labi, es nebraucu uz Ēģipti vai Horvātiju, bet esmu uzrakstījusi daudzas dziesmiņas bērniem. Neeju pulkā vingrot vai dejot, bet esmu atradusi un pielietoju Tibetas mūku vingrojumus ķermeņa un gara labsajūtai. Sociālajos tīklos nesūkstos par dažādām negācijām, bet izgatavoju kādu zīda gleznojumu vai noformēju dārziņā sienu. Varu ieraudzīt ēteriskā ķermeņa starojumu cilvēkiem un kokiem. Ja ir noskaņa, uzlieku to uz papīra.
— Kāds ir jūsu mīļākais gadalaiks?
— Vēls pavasaris, kad dabā viss tūlīt sāksies, un gaiss tik piesātināts ar smaržām. Tad var arī pasēdēt un paskatīties debesīs. Ticu, ka turp sūtītās domas un lūgumi piepildās.
— Ar kādām domām gaidāt Latvijas simtgadi?
— Bērnudārzā tai vēl gatavosimies, jo visu laiku ir tāda steiga, vieni svētki pēc otriem. Katra svinēšana vispirms prasa darbu. Tagad, šķiet, viss notiek Latvijas simtgades gaidās. Atceros, ka ar lielām cerībām gaidījām 2000. gadu. Tas likās kaut kas maģisks! Tomēr pienāca šis gads, un nekas jau būtiski nemainījās, un tā būs arī šoreiz. Grūti pateikt, kas mūs sagaida nākotnē. Skumji par tiem, kuri ir pie varas, bet nedara savu darbu, kā nākas, lai visiem būtu labi. To gan mēs tādā mazā pagastā vai bērnudārzā nevaram ietekmēt, tāpēc mēģinu dzīvot pēc savām izjūtām.
— Kādas tās ir?
— Domu spēks, ko smeļos arī ezotērikā. Par to ieinteresējos pēdējos gados, un atbildes šajā mācībā ir acīmredzami saskatāmas uz visiem jautājumiem. Dzīves likumi uzrakstīti ļoti skaidri, un tie visur ir vienādi — ezotērikā, latvju dainās vai Bībelē — kā dzīvosi, tā arī saņemsi pretī. Tāpēc ar daudz ko var tik galā bez krasiem lēmumiem vai zālēm, lietas jāsakārto pašam. Esmu gan ļoti emocionāls cilvēks, un pirmā reakcija uz kādu notikumu arī man nereti ir emociju sprādziens, bet cenšos. Arī par to vēlmju sūtīšanu debesīs ir taisnība, bet tas ir jāprot. Mēs kaut kā neprotam dzīvot viegli. Ja to iemācās, daudz kas sakārtojas. ◆
Maijas Zdanovskas rakstītās haikas:
Mēness nekautrēdamies baksta rūtis
Bālas zvaigznes gaida
Debesis ir pārāk gaišas
Ar naglu runāju naglas valodā
Galva apaļa rūtaina
uzmanīties vai neuzmanīties
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Maija Zdanovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 22. marts, Ogre.
DZĪVESVIETA: Vietalva.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu novada pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” filiāles “Zīļuks” Vietalvā vadītājas vietniece.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
ĢIMENE: vīrs Jānis, meitas Linda un Sanda, mazbērni Marks, Beāte, Adele un Agate.
VAĻASPRIEKI: lasīšana, adīšana, ezotērika.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
