Redakcijā burtiski ielido blonda gaisīga būtne, visa tērpusies baltā. Ārste psihiatre Evija Smilgāja lauž stereotipu, kādam jābūt psihiatram.
Redakcijā burtiski ielido blonda gaisīga būtne, visa tērpusies baltā. Ārste psihiatre Evija Smilgāja lauž stereotipu, kādam jābūt psihiatram. “Pacienti man uzticas un ļauj sev palīdzēt, jo es runāju ar viņiem kā ar līdzīgiem,” atklāj Evija Smilgāja. Sarunā viņa stāsta, ka robeža, kad cilvēkam var būt nepieciešama psihiatra palīdzība, ir ļoti trausla, un neviens no tā nav pasargāts. Mēs visi esam tikai cilvēki. Un cilvēki jūt.
Asaras vēl nespēj savaldīt
— Esat dzimusi rīdziniece. Kā nokļuvāt Aizkraukles rajonā?
— Līdz četru gadu vecumam dzīvojām Rīgā, vēlāk vecāki pārcēlās uz Gulbenes rajonu. Beidzu Lizuma vidusskolu un nolēmu studēt Rīgā, Latvijas Medicīnas akadēmijā. Rīgā iepazinos ar nākamo vīru, apprecējāmies, tolaik strādāju psihiatriskajā slimnīcā, vēlāk — medikamentu izplatīšanas firmā. Aizkraukles rajonā nokļuvu pirms pieciem gadiem, kad pārcēlāmies uz kādreizējo vīratēva dzīvesvietu pie Pļaviņām, Līdaces ezera malā. Kopš pagājušā gada Aizkraukles poliklīnikā strādāju pusslodzi. Rīgā ārstēju pieaugušos, bet te mani pacienti ir galvenokārt bērni.
— Kāpēc tieši psihiatrija?
— Tas notika augstskolas laikā, jo tolaik paralēli studijām apmeklēju arī psihiatrijas lekcijas. Man bija iespēja klausīties un mācīties no pieredzējušiem speciālistiem, viena no viņiem bija profesore Biruta Kupča, kura ievilināja mūs psihiatrijā. Kad vajadzēja izvēlēties specialitāti, dokumentus iesniedzu psihiatrijas un ģimenes ārstu nodaļā. Izturēju konkursu un studēju psihiatriju. Šajā profesijā aizraujoši ir tas, ka neviens gadījums neatkārtojas, katram cilvēkam ir savs stāsts, ārstam jāmēģina saprast un palīdzēt. Ikdienā, uzklausot skumjos bērnu stāstus, man sažņaudzas sirds un grūti savaldīt asaras, lai gan pareizi būtu, ja ārsts emocionāli nejustu līdzi pacienta ciešanām, bet tikai uzklausītu un ārstētu. Tāda būtu pareiza psihoterapeitiskā ārstēšana. To es vēl mācos.
Psihiatrs nav bieds
— Ar ko psihiatrs atšķiras no psihologa?
— Psihiatrs ir ārsts, kura uzdevums ir noskaidrot pacienta diagnozi un izrakstīt pareizos medikamentus, lai slimību ārstētu. Psihologs pirmais krīzes situācijās uzklausa un mēģina saprast pacientu. Psihologs veic dažādus intelektuālos testus un veido personības raksturojumu, kas ļoti palīdz psihiatram noteikt diagnozi un piemērotāko ārstēšanu. Mūsdienās ar depresiju vismaz reizi mūžā sirgst katrs trešais iedzīvotājs. No tā nav jākaunas un jābaidās. Depresija smadzenēs ir bioķīmisks process, ar kuru cilvēks pats ne vienmēr veiksmīgi spēj tikt galā, un viņam tas nemaz nav jādara. Tāpēc ir zāles, kuras šādos gadījumos ļoti veiksmīgi palīdz atgūt līdzsvaru.
— Vai cilvēki apzinās, ka viņiem nepieciešama speciālista palīdzība?
— Ārzemēs gandrīz katram ir savs psihologs, psihiatrs un psihoterapeits. Tas ir normāli. Mūsu sabiedrība pamazām pieņem, ka ir psihologs, pie kura vērsties ar savām problēmām. Psihiatrs pie mums joprojām ir bieds. Cilvēki kaunas, baidās un, ja iet pie ārsta, tad tikai tā, lai par to neviens neuzzinātu. Ar cilvēku viss ir kārtībā, ja viņš apzinās, ka viņam ir problēmas, ar kurām pats nespēj tikt galā. Ir normāli, ja cilvēks analizē to, kā viņš jūtas, un mēģina saprast, kāpēc viņā radušās dusmas, agresija vai vienaldzība. Nav sliktu vai labu emociju, ir dažādas emocijas, kuras cilvēkam jāpārdzīvo. Patoloģija sākas tad, ja cilvēks noliedz un ignorē to, ka viņam ir problēmas.
— Piekrītat, ka laiks dziedē visas rētas?
— Jā. Katru cilvēku dzīvē var piemeklēt nelaimes un bēdas, un normāli cilvēks tikai ar laiku atgūstas no zaudējuma. Parasti ir tā, ka divu mēnešu laikā pēc traģēdijas cilvēkam vajadzētu pamazām sākt atgūties un atgriezties ierastajā dzīvē, darbā. Ja tas nenotiek, ja cilvēks joprojām neizrāda nekādu interesi par notiekošo un dzīvo tikai atmiņās, tad ir problēmas, un bez speciālista cilvēks tās vairs nespēj atrisināt.
Problēmas nav bērniem, bet vecākiem
— Kā jums šķiet, kas vainojams, ka mūsdienās jau bērni jāved pie psihiatra?
— Ikdienas darbā saskaros galvenokārt ar nelabvēlīgām ģimenēm, strādāju arī ar bērniem no Aizkraukles rajona internātskolām, bērnunama, sociālajiem centriem. Bērnu normāla attīstība un garīgā veselība ir milzīga sabiedrības problēma, taču, kamēr ģimenēs valdīs vardarbība, alkoholisms un vienaldzība, ārstam būs grūti kaut ko mainīt. Pirmsskolas vecuma bērnus bieži pie manis nosūta ģimenes ārsti, bet tādus, kuri jau apmeklē skolu, skolotāji. Salīdzinoši mazāk ir gadījumu, kad pēc palīdzības vēršas vecāki kopā ar bērnu. Kopš te strādāju, pēc palīdzības vērsušies apmēram astoņi simti Aizkraukles rajona bērnu. Vecāki jautā, vai nevaram satikties ārpus poliklīnikas telpām, jo negrib, lai kāds viņus te ierauga. Tas arī galvenais iemesls, kāpēc nodibināju pati savu psihiatrijas praksi Aizkraukles mūzikas skolas telpās. Centos prakses telpas iekārtot tā, lai pacientiem, īpaši bērniem, būtu ērti, lai viņi justos nepiespiesti un brīvi. Esmu pilna entuziasma un vēlos ar savām zināšanām cilvēkiem palīdzēt.
— Ar kādām problēmām pie jums nonāk mazie pacienti?
— Ārstēju galvenokārt hiperaktīvos, garīgi atpalikušos bērnus un tos, kuriem ir tā saucamais uzmanības deficīta sindroms. Viņi savas negatīvās emocijas un dusmas izpauž uz āru, bieži ir nevaldāmi, nekontrolējami, un vienaudžiem ar viņiem grūti kontaktēties. Tad vecāki vai skolotāji nolemj, ka bērnam nepieciešama speciālista palīdzība, jo paši ar viņu nespēj tikt galā. Interesanti, ka bieži speciālista palīdzība ir vajadzīga arī mātei, kura bērnu ir atvedusi pie manis. Tieši viņa nekontrolē savas emocijas un nespēj uzklausīt bērnu, tad izrakstu zāles mammai. Daudzos gadījumos bērna problēmas pamazām atrisinās, jo psihiatra palīdzība ir bijusi nepieciešama mātei, nevis bērnam.
Domāju, ka traģiskāk ir tiem bērniem, kuri savas problēmas neizrāda, bet pārdzīvo sevī. Apkārtējie pat nenojauš, kas ar viņu notiek. Šādi bērni pieaugot bieži ir depresijas slimnieki, viņiem ir zema pašapziņa, nav dzīves mērķa. Smagākos gadījumos viņi kļūst par šizofrēnijas slimniekiem.
Novecojušas audzināšanas metodes
— Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem?
— Es tomēr domāju, ka problēmas meklējamas ģimenē, un tur tās jārisina vispirms. Daudzi vecāki audzināšanā kļūdās — viņi bērnu kaunina, iebiedē un visus viņa darbus nolemj neveiksmei. Ja vecāki zinātu, cik ļoti bērns grib, lai viņu saprot un atbalsta arī tad, ja viņš kļūdās! Bērnam no vecākiem pietiktu dzirdēt tikai to, ka viņi saprot, kā bērns jūtas, un ka vecāki viņa vietā justos tikpat slikti. Ideāli būtu, ja ģimenē kopā ar bērnu varētu pārrunāt, ko darīt, lai kļūdas neatkārtotos. Bieži esmu dzirdējusi, kā māte ikdienā sarunājas ar bērnu: “Nekāp, tu nokritīsi!”, “Neaiztiec, to nedrīkst!”, “Neiejaucies!”. Bērns noslēdzas vēl vairāk un vairs neuzticas. Būtu jāsaka nevis, ka šūpojoties bērns izkritīs un sasitīsies, bet gan — “Nešūpojies tik augstu viens, to tu drīksti darīt tikai manā klātbūtnē!”. Līdz deviņu gadu vecumam bērnam neattīstās spriešanas spējas, viņš visu uztver emocionāli, tāpēc ir viegli ievainojams.
— Ko savā praksē esat novērojusi — kas bērnam ir vissvarīgākais?
— Mūsdienās bērni vairs nav tik ierobežoti, kādi bija agrāk. Šodien bērni uzdrīkstas daudz vairāk, un tas ir labi. Ir tikai viens “bet” — vecākiem bērni vairāk jāuzrauga. Tas nav jādara demonstratīvi un tā, lai visi redz, ka bērns ir pilnīgi pakļauts vecākiem. Bērnam ir jāļauj gribēt, un viņš vienmēr gribēs arvien vairāk. Un te ir viena svarīga lieta — vecākiem bērns jāvada un jāiemāca, ka visu iegūt nav iespējams. Vecāki bieži vien pamazām kļūst par savu bērnu vergiem, jo vieglāk ir izpildīt mazā iegribas, lai tikai bērns neniķotos un nesāktos histērija. Bērniem ir jāiemāca, ko nozīmē zaudēt. Dzīvē cilvēkam jāpārdzīvo daudzi zaudējumi, tas ir neizbēgami, un, ja bērnībā šī zaudējuma sajūta nav bijusi zināma, pieaudzis cilvēks tālākā dzīvē visbiežāk pie pirmā zaudējuma salūst.
Aktuāla greizsirdība
— Kā audzināt pati savus bērnus?
— Mājās esmu tikai mamma, nekad neesmu uzsvērusi savu profesiju. Arī mums, kā visās ģimenēs, gadās strīdi un pārpratumi. Mums, piemēram, ļoti aktuāla ir greizsirdība — kad pārnāku mājās, manu uzmanību reizē pieprasa visi trīs bērni, taču es to fiziski nespēju. Un tad sākas savstarpējie ķīviņi, kurus cenšos novērst. Apzinos, ka pēc darba esmu nogurusi, bet bērni uzdod jautājumus un grib pasēdēt klēpī. Tad reizēm nevietā kaut ko aizrādu skaļākā balsī, lai gan vajadzētu savaldīties. Taču es visu laiku mācos, cenšos neatkārtot vecās kļūdas. Gribu, lai mani bērni izaug par stiprām personībām, kas dzīvē nebaidās uzdrīkstēties.
— Darbā morāli nogurstat. Kur un kā atpūšaties?
— Atpūta man ir mājās, man ļoti palīdz vide, kurā dzīvojam. No rītiem klausos putnu dziesmas, tā ir fantastiska sajūta! Tā kā vīrs jau piekto gadu strādā Pēterburgā, katra nedēļas nogale mums ir kā mazi svētki. Nedēļa paiet ātri, un tad, kad atbrauc vīrs, cenšamies visi kopīgi vismaz aizbraukt pusdienās. Katru sestdienu kurinām pirti un pēc pamatīgas karsēšanās ziemā vārtāmies sniegā, pārējos gadalaikos skrienam uz ezeru. Atpūšos arī, strādājot dārza darbus. Ziemā slēpoju, šopavasar iepatikās zemūdens niršana, kad bija iespēja nirt Klusajā okeānā 30 metru dziļumā.
— Kas jums nepieciešams, lai dzīvotu saskaņā ar sevi?
— Man ir ļoti svarīgi, lai es dzīvotu saskaņā ar sevi. Mācos ieklausīties sevī un nemelot sev. Gadās, ka vārdos skaļi pasaku kādu frāzi, taču patiesībā vēl neesmu tik tālu izaugusi, lai tā domātu. Gribas būt labākai nekā patiesībā esmu. Ikvienai sievietei jāiemīl pašai sevi un jālepojas ar to, kāda viņa ir, tad zudīs kompleksi, mazvērtības sajūta, kas dzen depresijā. Man ļoti svarīgs ir darbs, kas patīk un ko daru ar prieku. Tas dod pozitīvas emocijas. Protams, saskaņa ar bērniem un vīru. Tā ir laime, ja otrs cilvēks tevi saprot no pusvārda. Mēs arī nekautrējamies savu mīlestību — apskāvienos un skūpstos — izrādīt bērniem, jo viņiem ir jāiemācās mīlēt. Kur citur, ja ne ģimenē, viņi to iemācīsies?
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Evija Smilgāja.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 22. aprīlis, Rīga.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Medicīnas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: ārste – psihiatre.
ĢIMENE: vīrs Andris, trīs bērni – meita Diāna (12 gadu), dēli Mārtiņš (6) un Jānītis (2).
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: galda teniss, zemūdens niršana, distanču slēpošana un dārza darbi.
