Ja cilvēka dzīvi varētu izspēlēt kā mūzikas skaņdarbu, tad šīgada nošu partitūra būtu bagātāka kā jebkad. Iespaidu, atklājumu un kontrastu pārpilns bijis aizvadītais gads, un tieši kontrasti dzīvi dara īpaši spilgtu un pievilcīgu. Ir patīkami sēdēt Operas ložā un ļauties mūzikas burvībai, taču tikpat skaists, emocijām piesātināts mirklis ir Rīgā, gājēju tunelī, ar papīra kafijas trauciņu rokā klausoties ielu muzikanta smeldzīgajā saksofona spēlē. Nestabilitāte pasaulē, Eiropā, Latvijā un tai pretī — dvēseles komforts, miers sirdī. Pasaulē nekā stabila un mūžīga nav. Un kas par to?
Ir vienlīdz patīkami iet pa ceļu un tikpat aizraujoši laipot purvā pa līgano sūnu paklāju. Tāpēc svarīgi iemācīties dzīvot šūpolēs. Gaidīt brīdi, kad no augstuma aizraujas elpa, un, lejā krītot, zināt, ka tūlīt, tūlīt jau atkal varēs tālu redzēt. Jo skaisti ir gan ielejā, gan kalna virsotnē. Ja nebūtu viena, nebūtu otra. Mūsu aizvien straujāk ritošajā laikā dzīvot lēni un izbaudīt — tā ir māksla. Vienmēr sev jāatgādina, ka visu paspēt nevarēs, tāpēc svarīgi izdarīt pēc iespējas vairāk patīkamu lietu, kas ikdienā noder dvēselei.
