Aivars Jermušs ir no Jēkabpils, bet jau daudzus gadus dzīvo un strādā Aizkraukles pusē. Pirms četriem gadiem kopā ar studijubiedriem Mairu un Juri Sprukuļiem darbojies SIA “Pakavs”, vēlāk ieņēma agronoma amatu lauksaimniecības kooperatīvā “Aizkraukle — A”. Pirms gada ievēlēts par Skrīveru zemkopības zinātniskā institūta direktoru. Kolēģi, studijubiedri Aivaru raksturo kā priekšzīmīgu studentu, cilvēku, kurš sevi visu velta darbam, tāpēc mēģināju parādīt viņu no citas puses.
Privātajā dzīvē
bez “plīvura”
Skrīveru novada kultūras centra mazajā zālē uz krēsliem saliktas Silvas Linartes un Valērija Dičkovska gleznas miglainos pasteļtoņos. Izstādes atklāšana vēl tikai būs, bet mums ir iespēja šajā nedaudz sirreālajā vidē starp krāsu laukumiem pafilozofēt par dzīvi.
— Dzīvē esat atklāts vai tomēr patīk saglabāt noslēpumainību?
— Tajā, kas saistīts ar darbu institūtā, valsts institūcijā, noslēpumi noteikti ir, un tie jāpatur sevī, bet privātajā dzīvē noslēpumu nav.
— Vai tas nozīmē arī nekad nemelot?
— Cenšos, un man arī labi neiznāk melot, bet pamazām esmu secinājis, ka melot nevajag, pat nedrīkst, jāpasaka tikai daļēja patiesība. To labi pieprot politiķi, tas jāmācās, un katrs par politiķi nevar kļūt. Tomēr šī īpašība — pateikt tik, cik konkrētajā gadījumā nepieciešams, un ne vairāk — ir vajadzīga. Diemžēl tiem, kuri runā patiesību, ir grūti dzīvot. Darbs zinātnes laukā pierādījis vēl kādu patiesību — viss ir iespējams.
— Arī kāda augstāka spēka, sauksim to par Dievu, esamību?
— Ko nu kurš sauc par Dievu. Ar šo vārdu parasti saprot pielūgsmes objektu, bet kaut kas dievišķs ir katrā no mums, to var saukt arī par zemapziņu, kaut ko netaustāmu, netveramu.
— Ir bijusi saskarsme ar lietām, parādībām, kurām nav izskaidrojuma?
— Jā. Ne konkrēti, bet abstrakti. Kad kaut ko par visu vari centies izdarīt, bet rezultāta nav, sities kā pret aizslēgtām durvīm un pēc laika saproti, ka visas pūles bija liekas. Apstākļi vēlāk sakārtojas tā, ka viss notiek pats no sevis.
Šokā par braucienu vilcienā
— Ceļš uz zinātni bija izvēlēts jau agrā jaunībā?
— Skolas laikā noteikti nedomāju, ka kļūšu par zinātnieku. Pie tā nonācu pamazām, dzīves krustcelēs izvēloties nākamo pagriezienu. Apstākļu sakritība. Protams, negribot, par to nedomājot, tā nebūtu noticis. Bērnībā patika daba, uz bioloģiju virzīja māte. Interesēja, kā kuru kukaini sauc, kāpēc taurenis izskatās tieši tā. Lai gan — esmu pilsētas bērns, un dabas manā dzīvē bija vien tik, cik laukos pie vecātēva. To, ka piens nāk no govs, zināju jau agrā bērnībā.
— Tās nav tikai leģendas, ka pilsētas bērni nezina, kā rodas piens?
— Nebūt nē. Diemžēl Rīgā tā ir normāla parādība. Esmu dzirdējis arī stāstu par to, ka vidusskolēnam brauciens vilcienā ir šausmīgs pārbaudījums un piedzīvojums. Tādiem, kurus uz skolu atved un pēc stundām mājās aizved personīgais šoferis. Pēkšņi, kad klasei ir praktiskās nodarbības bioloģijā, vilcienā jābrauc no Rīgas uz Jūrmalu, un tad ir šoks — biļešu iegāde, vagons.
— Teicāt, ka šad tad brīvos brīžus pavadāt uz motocikla?
— Šī ievirze nāk no tēva. Sākumā bija riteņi. Paši tos likām kopā, vēlāk piemontējām motoru. Pēc tam, kad prieki izbaudīti, kad braucot pārlidots pāri mopēda stūrei, esi nobriedis motociklam. Tēvs gan deva padomus, ka nevajag skriet. Kamēr to nesaproti pats, tikmēr padomiem nav nozīmes. Tagad ar motociklu izbraucu, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, piemēram, aizbraucu pie tēva uz Jēkabpili.
— Iekšējās “bremzes” bija. Kā pie tādām tikt? Varbūt tās ir bailes no soda?
— Varbūt tas daļēji atkarīgs no gēniem. Sods arī nepatīk. Bērnībā tēva stingro roku izjutu. Vajadzēja taču puikam uzpīpēt. Tagad to varētu saukt par kritiku, to uzklausu, toreiz tas bija sods, vairāk sāpēja ne pusstunda kaktā uz ceļiem zirņos, bet psiholoģiskā ietekme.
Uz universitāti “par zaķi”
— Kad, jūsuprāt, beidzas jaunība?
— To katrs pats sev nosaka, izdomā. Skolas laiks — bērnība, studiju gadi noteikti ir jaunība. Kamēr vecāki gādā tavā vietā, tikmēr. Noteiktas robežas nav. Kad rodas arvien vairāk pienākumu, tad dzīve plūstoši pāriet briedumā. Pēdējā laikā sāku pievērsties dzīves filozofijai, tās ritumam. Ne tā, ka to daru dienām, tie ir tikai mirkļi, kad domāju par to, kas mēs esam, kāpēc esam, kurp ejam.
— Apzinātas paša vājākās rakstura īpašības?
— Varbūt nedaudz pietrūkst stingrības. Vadītājam vajadzētu būt tam, kurš pasaka galavārdu, un viss notiek pēc viņa teiktā. Kaut gan tā, neieklausoties kolēģu domās, var nonākt galējībā, autoritārismā. Līdz šim pieņemtie lēmumi norāda, ka tie bijuši pareizi, un tas stiprina ticību sev, pilnveido personību.
— Jūsu kolēģi teica, ka studiju laikā esat bijis ļoti centīgs, nekādu blēņu.
— Tajā laikā visu pamēģināju. Drauga mātei piederēja alus vairumtirdzniecības bāze. Mašīnu piekrāvām pilnu ar dzēriena pudelēm un vedām uz Jelgavu, jo alus kopmītnēs bija vajadzīga, pieprasīta prece. Vajadzēja iztikt ar stipendiju, vecāki svētdienā iedeva līdzi kartupeļu maisu un speķa gabalu. Bieži vilcienā braucām no Jēkabpils līdz Jelgavai “par zaķi”. Gadījās, ka pieķēra, mēģinājām citus variantus, kā konduktorus apmānīt. Ar septiņiem latiem mēnesī izdzīvojām. Austrijā strādājot, nopelnīju pirmo mašīnu.
— Ir cilvēki, no kuriem ietekmējaties?
— Profesors Valdis Klāsēns, Lauksaimniecības universitātes mācībspēks ar lielo burtu. Atšķīrās no pārējiem, nebija represīvs, citādi lasīja lekcijas, un eksāmenos nebija uztraukuma. Viņš manī izveidoja un nostiprināja interesi par zinātni, iemācīja uz to paskatīties no citas, radošās, puses. Mācīja tā, lai tēmu izprastu, nevis iekaltu. Tāpēc tagad droši varu apgalvot, ka zinātnieka darbs ir radošs.
Latvieši iekopj aizceļošanas “tradīciju”
— Kas no šodienas skatupunkta pagātnē šķistu pilnīgi neiespējams?
— Ja man kāds vidusskolā teiktu, ka kļūšu par zinātnieku, būšu zinātnes institūta direktors, nekādi nespētu noticēt. Izvērtējot sevi, pat ja pirms gadiem desmit mani ievēlētu par direktoru, noteikti nebūtu vajadzīgo zināšanu. Nepieciešama dzīves pieredze.
— Ņemot vērā pieredzi, kādu redzat lauku nākotni?
— Pilsētas bez laukiem iztikt nevarēs, un arī nākotnē tik traki nebūs. Tradīcijas mainīsies, viensētu skaits būs arvien mazāks, un apkārt palikušajām būs daudz lauksaimniecības zemes. Bet to latviešu, kuri strādātu šajā zemē, skaits šajos gados sarucis, viņu vietā, arī Skrīveros, ienāk ķīnieši. Līdz ar neatkarības atgūšanu latvieši bija pirmie, kas sāka šo “tradīciju” — izmantoja izdevību, aizbrauca no valsts, un daudzi no viņiem neatgriezās. Šis process joprojām turpinās, tāpēc nav ko dusmoties vai apvainoties, ja aizbraukušo vietā nāk citi.
— Pats arī esat kādu laiku strādājis ārzemēs.
— Vācijā un Austrijā. Studiju gados praksē, lai redzētu, kā citur strādā. Nepiekrītu apgalvojumam, ka Latvijas lauksaimniecības nozare atpaliek, piemēram, no Vācijas. Arī tur mūsdienās var atrast ļoti vājas saimniecības, bet savukārt tās, kuras joprojām darbojas Latvijā, ir pierādījušas savu dzīvotspēju. Vācijā gan laukos, gan pilsētā dzīvojošajiem ir sakārtotāka, prognozējamāka dzīve. Latvijā nevar zināt, kas notiks pēc gada, bet tur visas darbības paredzamas piecus gadus uz priekšu. Te dzīvot stresā, neziņā par rītdienu ir norma. Te var dzīvot radoši, tur visa dzīve kā pa plauktiem salikta. Esmu cilvēks, kuram nepatīk vienmuļa dzīve, tāpēc arī izvēlējos darbu lauksaimniecībā, īpaši Latvijā, kur rītdiena vienmēr būs miglā tīta. ◆
