Ir laiks, kad visi saņemam dāvanas un apsveikumus. Šogad gan dāvanas bija nedaudz pieticīgākas nekā iepriekšējos gados. Ekonomiskā krīze skar ne tikai valsti, bet arī ģimeni. Daudzas plānotās lietas nācās atlikt. Situācija patiešām liek padomāt, ko varam un ko — ne.
Bērniem bija eglītes sarīkojumi, kas viņiem un arī mums, vecākiem, sagādāja lielu prieku.
Tomēr, lai arī svētki, ir daudz darba. Tā kā es strādāju ražošanas uzņēmumā, brīvdienas ir nosacītas. Kaut arī ir ekonomiskā krīze, mēs drīzumā atvērsim jaunu ražotni, kas iedzīvotājiem dos jaunas darba vietas un iespēju strādāt. Daudzi noteikti vaicās, vai šajā laikā sākt kaut ko jaunu nav avantūra? Varu atbildēt – jebkura komercdarbība Latvijā ir ļoti liels risks, jo valdība līdz šim nav definējusi skaidrus “spēles” noteikumus. Strādājot uzņēmējdarbībā jau vairākus gadus, esmu sapratis, ka valsts politiskās nesakārtotības dēļ ir grūti pieņemt lēmumus un veidot ekonomikas nākotnes vīziju. Nav valstiski noteiktu mērķu, ko mēs Latvijā darīsim – ražosim, būsim tranzītvalsts vai pakalpojumu sniedzēji, skaidrības nav nekādas.
Skatoties lokāli, Aizkrauklē viss pakāpeniski “iet uz leju”. Lielie ”vaļi” – “Nelss”, “Jeld – Wen” — pamazām izirst. Nespējot rast risinājumu pašreizējai krīzei, uzņēmumu vadība ir spiesta atlaist darbiniekus, samazināt ražošanas apjomu. Lai kā negribētos atzīt, nākamais gads būs vēl grūtāks.
Samazināsies darba vietu skaits, kas ir negatīvi darba ņēmējam, bet savā ziņā pozitīvi darba devējam. Skatoties no uzņēmēju redzespunkta, darba tirgū ieplūdīs vairāk jaunu un kvalificētu darbinieku. Līdz ar to darba devējiem būs iespēja izvēlēties labākos no labākajiem. Protams, jaunajiem dzīve tagad nesolu „medusmaizi”, kad visi nu ņems un raus viņus pie sevis. Daudz kas būs atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš patiešām ir zinošs un motivēts darboties komandā. Jauniešiem, kuri pašlaik beidz vai nesen ir beiguši mācības, ir viens liels trūkums — viņiem naudu vajag tūlīt, tagad un daudz. Viņi nav gatavi cīnīties, iziet caur karjeras labirintiem. Vairs nav 90. gadu sākums vai vidus, kad vadītāji paši nebija īpaši kompetenti, līdz ar to savus darbiniekus izvēlējās “pēc sava ģīmja un līdzības”, kas bieži vien noveda pie negatīvām sekām.
Pašam dzīvē ir nācies sākt “no apakšas”, un tikai tagad, ieņemot vadošu amatu, spēju novērtēt, cik tas ir bijis svarīgi. Tas vienkārši ir jāizdzīvo un jāsaprot, jo dod nenovērtējamu pieredzi.
Pagājušajā nedēļā premjers zemkopības ministram uzdeva palielināt valsts meža izstrādi par 20%. Vai tagad ir īstais brīdis pieņemt šādu lēmumu? Laikā kad koksnes cena visā pasaulē ir zema. Iespējams, atkal, tāpat kā pirms desmit piecpadsmit gadiem, tas tiek darīts kādas nelielas cilvēku grupas interesēs. Varbūt Godmaņa valdība šādā veidā mēģina saglabāt darba vietas esošajos koksnes pārstrādes uzņēmumos? Bet vai šo situāciju atkal neizmantos skandināvi, kuri koksni iepirks par zemāko cenu pēdējo divdesmit gadu laikā un uzlabos savu valstu labklājību? Un latvieši atkal paliks zaudētāju lomā.
Negribas jau tikai lamāt mūsu valdību. Pašlaik līdzīgi procesi notiek visā pasaulē. Mēs dzīvojam laikmetā, kad pasaule kļūst citāda, tā mainās. Mainās arī finanšu shēmas un finanšu piramīdu struktūra. Līdz šim neliela daļa sabiedrības pelnīja miljardus un veidoja pasauli pēc saviem ieskatiem, tagad tas ir novedis pie sekām, kuras arī mēs esam spiesti izjust. Viss pasaules finanšu tirgus bija saistīts ar ļoti lielu risku. Svārstības tajā ir bijušas vienmēr, bet, kad sabruka Amerikas Savienoto Valstu fondu biržas, kas savas akcijas bija sakāpinājušas līdz maksimumam, mēs attapāmies pie “sasistas siles”. Liela atbildības daļa jāuzņemas Buša valdības administrācijai, kura kredītus dalīja pa labi un pa kreisi. Mēs, jauna un mazpieredzējusi valsts, darījām to pašu, pie kā tas tagad novedis, ir redzams.
Ņemot kredītu, jāapzinās, ka nākotnē var būt vēl sliktāk nekā pašlaik.
Lai nu valdībai izdotos pareizi izlietot to naudu, ko mums ir ar mieru aizdot Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un Ziemeļvalstis! Jo tas, kas valstī ar finanšu līdzekļiem ir noticis pēdējos 15 gados ir bijusi naudas izšķērdēšana. Tika veidots un uzturēts milzīgs birokrātiskais aparāts, kas ļoti vāji pildīja savas funkcijas.
Līdz šim “lielo naudu” pelnīja nekustamo īpašumu pārdevēji. Vai tika izveidots kāds ražošanas uzņēmums? Pakalpojumi – jā! Latvijā atvēra daudzas bankas, kas Skandināvijas valstīm pelna miljonus.
Ir pienācis laiks arī mums kļūt par ražotājiem, nevis tikai par patērētājiem. Vienmēr esmu bijis saistīts ar ražošanu, un es redzu, ka tur, kur “nāk nauda”, rodas pievienotās vērtības nodoklis, kas ir valsts izdzīvošanas garantija.
Kas liedza valstij veidot uzkrājumus nebaltai dienai? Man vienmēr ir paticis aizbraukt uz Lietuvu. Tur kopš 90. gadiem valsts sevi noteica kā ražotāju un eksportētāju. Tagad mēs aizņemsimies naudu no Igaunijas! No valsts, kura attīstības un izaugsmes iespēju ziņā ar mums ir bijusi vienlīdzīgās pozīcijās. Vai tā nav Latvijā 20 gadu ilgusi nolaidība?
Pagājušās nedēļas nogalē televīzijā skatījos labdarības akciju, kuras laikā nelaimē nonākušiem bērniem ziedoja gandrīz 400 000 latu. Vai situācijā, kad valstī ir tik daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām, tajā skaitā arī bērnu, valdībai vajadzētu celt “Gaismas pili” un postmodernu koncertzāli? Ja no šīs naudas kaut vienu procentu atdotu bērniem, kuri ir mūsu nākotne, vai tā nebūtu labākā investīcija? Partijas domā par saviem projektiem, par savām interesēm, un politiķiem ir vienalga, kas notiek ar šiem dzīves pabērniem. Iespējams, nākamajās vēlēšanās uzvarēs kreisi orientētie. Vai tas Latvijai būs labākais risinājums?
Sevi par aizkrauklieti uzskatu jau 15 gadu. Savulaik, mēģinot sākt privātbiznesu, uzzināju demogrāfisko situāciju pilsētā. Un analizējot sapratu, ka tai ir lejupslīdoša tendence. Mums ir jādomā nevis par dzīvošanu, bet par izdzīvošanu. Paldies novada vadītājiem, kuri atļāva pilsētā “ienākt” lielajiem investoriem, tiem, kas mēģināja kaut ko radīt. Žēl, ka ne viss izdevās. Šādas iespējas vajadzētu radīt arī mazajiem vietējiem uzņēmējiem. Arī tad pilsēta būtu ieguvēja.
Tuvojas Jaunais gads, un, neskatoties uz pesimismu pasaulē, gribu teikt – mēs dzīvosim un izdzīvosim. Latvieši spēj pārvarēt ne tikai ekonomiskās krīzes. Mēs esam sisti un mocīti, apspiesti dažādos režīmos un sistēmās, bet vienmēr izdzīvojuši. Paliksim tādi, kādi esam. Latviešu tauta — tas ir spēks. Nevis valdība, bet tieši tauta. Ticēsim sev, un tad viss izdosies. Laimīgu un panākumiem bagātu Jauno gadu!
