Nevaru iedomāties, kā mēs dzīvotu, ja viena un tā pati valdība būtu četrus gadus. Tā jau no garlaicības varētu nomirt. Bet pie mums notikumi dzirkstī kā šampanietis. Arī ģimenes dzīve līdz ar to krāsaināka.
Nevaru iedomāties, kā mēs dzīvotu, ja viena un tā pati valdība būtu četrus gadus. Tā jau no garlaicības varētu nomirt. Bet pie mums notikumi dzirkstī kā šampanietis. Arī ģimenes dzīve līdz ar to krāsaināka.
Piemēram, šonedēļ pirms jaunā Ministru prezidenta kandidāta nosaukšanas mēs sarīkojām ģimenes totalizatoru. Indriķis, protams, lika uz “oranžajiem” — Kalvīti, bet es uz savējo, Jauno partiju — Kariņu. Katrs iemetām krūzē pa 20 latiem. Kad prezidente nosauca Kalvīša vārdu, Indriķis leca vai divu metru augstumā. Atradis, par ko priecāties! No tās partijas taču neko labu nevar sagaidīt! Viņi tur visi glumi kā zuši! Ne jau pirmo reizi pie teikšanas.
Indriķis domāja, ka varēs pievākt visus četrdesmit latus. Es tam nepiekritu. Ja tik bēdīgas jaunās valdības aprises, es tādā spēlē nepiedalos. Turklāt tas nebūtu arī likumīgi. Ja grib spēlēt azartspēles, tās iepriekš jāpiesaka Finanšu ministrijā vai kaut kādā citā organizācijā.
Nedomājiet, ka es tagad staigāju nokārtu degunu. Nē! Mani stiprina ticība un cerība, ka vēl jau reiz pie valdības veidošanas tiks arī manējie. Galu galā viņi tikai reizi to mēģinājuši. Pie tam līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl daudz laika, var ne viena vien valdība krist un celties.
Izabella
