Koknesiete Ināra Mačuļska jau 25 gadus strādā par ātrās palīdzības feldšeri. „Tas ir mans nopietnais darbs,” viņa saka.
Koknesiete Ināra Mačuļska jau 25 gadus strādā par ātrās palīdzības feldšeri. „Tas ir mans nopietnais darbs,” viņa saka. Taču Ināra ir arī lieliska vakaru vadītāja un darbojas kopā ar aizkrauklieti Maritu Aleksejevu. Ināra gan apgalvo, ka vadīt saviesīgu vakaru reizēm ir grūtāk nekā palīdzēt ļoti slimam cilvēkam.
Vajag nopietnu profesiju
–– Jums padodas darbs uz skatuves. Kāpēc nekļuvāt par aktrisi?
–– Vecmāmiņas mūža sapnis bija ieraudzīt mani uz skatuves. Manī redzēja nākamo lielo aktrisi. Esmu beigusi mūzikas skolu Ilūkstē, arī horeogrāfijas skolu Daugavpilī. Taču mana māte bija nopietna sieviete. „Kamēr tu jauna, varēsi strādāt par kultūras darbinieci, bet ko darīsi, kad kļūsi veca?” viņa jautāja. „Būs ģimene, citas rūpes, pienākumi. Tev noteikti vajadzētu vienu nopietnu profesiju. Līdztekus tai taču var nodarboties ar jebko citu –– muzicēt, dziedāt korī.”
Bērnībā dzīvoju Daugavpils rajona Ilūkstē. Tur bija labs ķirurgs Jurevičs. Māte aizveda mani uz kādu koncertu un rādīja šo vīru, kurš uz skatuves dziedāja. „Redzi, tas ir ārsts,” viņa teica. „Brīvā brīdī viņš izklaidējas un dzied ansamblī.” Tā nu arī man ir divi darbi.
Aizrauj nezināmais
–– Kāpēc kļuvāt tieši par ātrās palīdzības feldšeri?
–– Pēc horoskopa esmu Strēlnieks, bet šajā zīmē dzimušie ir cīnītāji, kurus aizrauj nezināmais. Es nevēlējos būt ārste poliklīnikā, kur viss daudzmaz zināms, paredzams. Man patīk traukties, nezinot, kas sagaida. Piemēram, reiz Koknesē avārijā bija cietuši deviņi cilvēki. Izkāpu no mašīnas un jautāju, kuram vissliktāk, lai paceļ roku! Kad palīgā atbrauca mašīna no Pļaviņām, sešiem cietušajiem jau biju paspējusi palīdzēt. Esmu laikam no tiem cilvēkiem, kuri jebkurā cīņā iet pirmajās rindās. Mašīnā gan man īpaši nepatīk braukt, jo mēdz būt slikta dūša. Tas laikam tāpēc, ka bērnībā mani nešūpoja ratiņos. Biju mierīgs bērns. Kur māte mani nolika, tur arī atrada. Tagad nevaru braukt ne ar kuģi, ne lidot ar lidmašīnu, lai gan savulaik mans sapnis bija strādāt par kuģa mediķi.
Sākumā lasa rokasgrāmatu
–– Vai visu laiku strādājat tikai Aizkrauklē?
–– Nē. Pirmos divus gadus mani nosūtīja darbā uz Ventspili –– kur dzimtenei visvairāk vajadzēja. Tolaik tur katastrofāli trūka medicīnas darbinieku. Šogad 1. aprīlī palika 25 gadi, kopš strādāju par feldšeri, 23 gadus –– Aizkrauklē.
–– Vai atceraties pirmo izsaukumu?
–– Tikko ierados darbā, man iedeva rokās koferīti un pajautāja, vai zinu, ko darīt astmas lēkmes gadījumā. Kaut gan kratīju galvu, mani iesēdināja automašīnā. Pa ceļam paskatījos grāmatā, kas darāms, un viss izdevās. Nākamajā reizē kādam bija palicis slikti ar sirdi. Lai gan skolā viss bija mācīts un zināms, uztraukumā toreiz šķita, ka aizmirsies. Atkal pāršķirstīju grāmatiņu. Tagad jaunajiem palīdz pieredzējušie kolēģi, iesaka, ko darīt katrā situācijā.
Trijos mēnešos nosirmo
–– Ventspilī jums patika?
–– Pilsēta bija ļoti jauka. Strādāju komjauniešu brigādē. Pirmais mēnesis man bija ļoti grūts. Sagadījās tā, ka nācās braukt pie ļoti slimiem pacientiem. Ne visi sagaidīja atbraucam ātro palīdzību. Bija ļoti daudz izsaukumu, pat pa 23 maiņā. No emocionālajiem pārdzīvojumiem pēc pirmajiem trim mēnešiem biju pilnībā nosirmojusi.
–– Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
–– Mans tēvs te strādāja hidroelektrostacijas celtniecībā, vecmāmiņa dzīvoja Bebros. Te man ļoti patīk. Tāpēc, kad Ventspilī bija nostrādāti divi obligātie gadi, nolēmu doties uz Stučku. Kolēģes pirmajās darba dienās spriedušas, cik man gadu. Nevarēja noteikt manu vecumu –– pēc sejas jauna, bet mati sirmi. Sākumā šķita, ka te gandrīz nav ko darīt. Protams, gadījās grūtāki brīži, sevišķi gripas epidēmijas laikā. Dienā bija jāapmeklē pat 60 pacientu. Paspēju tikai ieiet slimnīcā, papildināt zāļu porciju koferītī un doties pie nākamā pacienta.
Labās burves
–– Vai šajā profesijā ir arī kas gaišs un jauks?
–– Protams! Tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem, glābt viņu dzīvību. Ne vienmēr vajag tikai zāles. Mēs esam kā labās burves, kad bieži vien iedarbīgāki par medikamentiem ir vārdi. Ja saslimšanas pamatā ir uztraukumi, labi palīdz humors, pat kāda anekdote. Cilvēkam uzlabojas garastāvoklis, un tad arī zāles labāk palīdz.
–– Kā cilvēki uztver to, ka ātrās palīdzības feldšere joko?
–– Pozitīvi. Ja redzi, ka cilvēkam ir ļoti slikti, daudz nedomā, dod zāles, ved uz slimnīcu. Taču reizēm gadījies — cilvēki „spēlē teātri’. Sieva sastrīdējusies ar vīru. Lai viņu iežēlinātu, krīt gar zemi, sauc ātro palīdzību. Bija reiz tāds nepatīkams gadījums. Es izmērīju asinsspiedienu, pārbaudīju pulsu –– viss kārtībā. Redzu, cilvēks tikai izliekas. Klusiņām teicu, ka teātri parasti braucu skatīties uz Rīgu un ka teātri var spēlēt vīram, nevis man. Viņa leca kājās un solīja sūdzēties. Tagad gan tādi gadījumi ir ļoti reti, jo par visu jāmaksā.
Cietušais pretojas
–– Vai gadījušies arī kuriozi?
–– Ļoti daudz, visus nemaz atcerēties nevar. Pēdējo piedzīvoju ziemā. Bija pavēls. Kāds piezvanīja, ka stipri sev iegriezis –– jāsteidzas. Pirmā brigāde aizbrauc. Pēc neilga brītiņa piesaka vēl vienu izsaukumu, ka aiz Kokneses notikusi smaga avārija. Pa rāciju liekam kolēģiem braukt uz avāriju, bet sākotnējā izsaukumā braucu es. Traucamies lielā ātrumā. Pie Kokneses skatos –– ceļa malā stāv lielās automašīnas, visām ieslēgta avārijas signalizācija. Laikam jau te notikusi avārija. Skatos, kādam cilvēkam kājas vien no mašīnas apakšas ārā. Saku vadītājam, ka nu ir slikti –– laikam pārbraukts pāri. Lieku, lai velk viņu ārā, varbūt vēl varam glābt. Kamēr viņš steidzas pie guļošā, paķeru koferīšus un steidzos nopakaļ. Šoferītis velk, bet nevar izvilkt –– guļošais pretojas. Velk stiprāk. Tad guļošais sāk kliegt, ka vieni „ātrie” jau bijuši. Viņš te remontējot mašīnu, bet avārija notikusi kaut kur tālāk. Tā arī bija. No malas noteikti bija amizants skats. Atvainojāmies un braucām tālāk.
–– Kā atpūšaties pēc smagas darba dienas vai nakts?
–– Dažādi. Piemēram, ārsts Vizulis dzied korī, makšķerē, Ivars Ārgulis arī dzied, iet medībās. Feldšeres dzied vokālajos ansambļos, strādā dārzā vai vasarnīcā. Arī mani aizrauj mūzika.
Nopietna un kautrīga
–– Esat jautras dabas. Vai bieži stāstāt anekdotes?
–– Kad ir tāda iespēja. Ja ātrajā palīdzībā smejas, tad noteikti strādāju es… Stāstu kādu anekdoti vai kuriozu no dzīves. Būtībā gan esmu ļoti nopietna un kautrīga, gan tikai tad, kad mani neviens cits neredz. Apkārt ir tik daudz jauku cilvēku, kuri palīdz grūtos brīžos, ka nemaz nevar rādīt drūmu seju.
Cilvēks –– orķestris
–– Kā sākās jūsu muzikantes karjera?
–– 10 gadu spēlēju akordeonu Klintaines kapelā. Pirmajās ballēs, uz kurām braucām, bija cītara, vijole un akordeons. Vajadzēja vēl bungas un šķīvjus. Vijolniecei bija ar kāju darbināmi šķīvji, bet man bungas. Tā nu es vienlaikus spēlēju akordeonu un situ bungas, bet kolēģe –– vijoli un šķīvjus. Vēlāk muzicēju viena.
–– Un vakaru vadīšana?
–– Kad pusstundu spēlēts un dziedāts, esmu piekususi. Viesi sēžas pie galda, taču viņiem kļūst garlaicīgi. Es, mēli izkārusi, organizēju atrakcijas. Kad viesi piekusuši, viņi atkal vēlas kādu senu valsi. Kādā reizē palūdzu, lai Marita Aleksejeva, kura arī strādā ātrajā palīdzībā, man palīdz. Tā sākās mūsu darbošanās duetā. Esam tā pieradušas, ka nevaram viena bez otras iztikt. Nu ir iespēja kādu brīdi arī atpūsties. Vakara vadīšanu nevar saukt par vaļasprieku. Tas ir smags darbs. Brīžiem šķiet, ka vieglāk aizbraukt smagā izsaukumā, nevis novadīt pasākumu.
„Man klaunu nevajag”
–– Vai pacienti jūs kādreiz atpazīst kā balles vadītāju?
— Reiz pēc kādas pensionāru balles, kurā mani redzēja āksta lomā, pie kādas no viešņām nācās braukt izsaukumā. Paciente paskatījās uz mani un noteica: „Man klaunu nevajag!”. Es pirmo reizi dzīvē nevarēju neko pateikt. Ļoti atvainojos, mēģināju sākt sarunu. Galu galā mēs izrunājāmies, un viņa bija apmierināta.
–– Kā izdomājat jaunas atrakcijas?
— Ja pie vienas un tās pašas publikas nākas iet vairākas reizes, vienmēr vajadzīgi jauni joki. Tos parasti atrod Marita. Viņa atrakcijas meklē grāmatās, dažādos bukletos, arī internetā. Mēģinām, ja izdodas, rādām arī citiem.
Labākie –– pensionāri
–– Kura ir visatsaucīgākā publika?
–– Pensionāri. Viņi aktīvi iesaistās visās atrakcijās, dzied līdzi. Kāzās tomēr nav tik interesanti. Savukārt visgrūtāk bērnudārzā, kad bērnu vecāki sanākuši gaida, ko nu tagad viņiem rādīs, kā rotaļājas ar bērniem. Jauniešiem ir citas intereses, viņi klausās savu mūziku. Ja sāku mācīties spēlēt kādu jaunu dziesmu, piemēram, „Zirnekļa tīklos sapinies rīts”, mani bērni lūdz darīt to tad, kad viņu nav mājās. Tas viņiem laikam iedzimts –– kad gaidīju dēlu, daudz spēlēju. Braucu uz Jēkabpili spēlēt kāzās. Tās bija pirmajos augusta datumos, bet dēls piedzima 13. augustā.
Redz okeāna melnās smiltis
–– Vai gribētu savā dzīvē kaut ko mainīt?
–– Nē! Mana dzīve ir ļoti interesanta. Katra diena vēsta ko jaunu, lai arī esmu vienkārši Ināra, feldšere. Man nav augstākās izglītības, taču mēģinu tvert tos laimīgos brīžus, ko dzīve dod. Man patīk ceļot. Katru gadu mēģinu kartē iezīmēt kādu jaunu punktu, kur izdevies pabūt.
–– Vai šajā kartē jau ir daudz punktiņu?
–– Diezgan. Tālākie ir Itālijā, Kamčatkā, Norvēģijā. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Kamčatku: geizeri, Klusā okeāna melnās smiltis. Redzēju īstus čukčus un, jāatzīst, anekdotes par viņiem nestāsta velti.
Uz Ameriku nebrauktu
–– Uz kuru valsti vēl gribētu doties?
–– Uz Indiju, Ēģiptes piramīdām. Nākamajā gadā braukšu uz Grieķiju. Vēlētos būt Spānijā. Uz Ameriku gan nebrauktu. Varbūt uz Brazīliju. Gribu redzēt, vai cilvēki tur patiešām dzīvo tā, kā rāda seriālos.
Jāsaskata jaukais
–– Vai ceļošana pa eksotiskām zemēm jums kā mediķei nešķiet pārāk bīstama?
–– Ir tāds teiciens: „Ja bail no vilka, mežā nav ko meklēt!”. Arī mana māte vienmēr uztraucas, kad dodos kādā tālākā braucienā. „Tur autobuss aizā iekritis, tur avārija tunelī,” viņa mani baida. Mēs savu likteni nezinām. No rīta, izejot no mājas, mēs neviens nevaram zināt, kas notiks līdz vakaram. Es cilvēkiem vienmēr saku: „Dzīvojiet! Šodien tāds skaists laiks. Līst lietus –– skaisti, krīt sniegs –– vēl labāk. Arī dubļi nav iemesls skumjām.” Cilvēki nesaprot, ka likteni nevar paredzēt. Viņi krāj naudu un mantu, taču vajag priecāties, dziedāt, dejot, domāt labas domas. Zinu kādu sieviņu, kura tikai ar gribasspēku un vēlēšanos dzīvot uzvarēja vēzi. Viņu ārsti atzina par nedziedināmu, taču sieviete paveica brīnumu un dzīvo vēl šodien. Tikai tad, kad ikdienā sastopies ar nāvi, saproti, ko nozīmē dzīvot.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ināra Mačuļska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 11. decembris, Ilūkste.
IEŅEMAMAIS AMATS: Aizkraukles rajona slimnīcas neatliekamās palīdzības feldšere.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Rīgas 1. medicīnas māsu skola.
ĢIMENE: meita, dēls.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
