Pilskalnes pagasta “Baušķenieku” mājās aptuveni gadu mitinās jauna ģimene — Zane Mihailova un Guntis Narkevičs ar desmit mēnešu veco meitiņu Egitu. Pilskalnieši stāsta, ka pārcelšanās uz lauku viensētu bijusi apzināta — vēlējušies tikt prom no kņadas, turklāt lauku sētā nepārsteigs milzīgi rēķini par īri, apkuri un citiem komunālajiem pakalpojumiem.
Ar simts latiem nevar izdzīvot
Guntis ir pilskalnietis, iepriekš viņš mita Pilskalnes pagastā kādā no daudzdzīvokļu mājām un satiekoties ir ļoti atsaucīgs un runātīgs. Guntis strādā pusslodzi Pilskalnes pagasta pārvaldē par traktoristu un autovadītāju, kas te ir viena no nedaudzajām darbavietām. Zanes dzimtā puse ir Madonā, pēc iepazīšanās ar Gunti pārcēlusies uz Pilskalni. Šobrīd Zanes ikdiena pakārtota meitiņas vajadzībām, abi ar Gunti priecājas par viņas pirmajiem soļiem, par to, ka Egita prot sist plaukstiņas un parādīt “atā”.
“Nekādu iespēju atrast darbu te nav. Tagad ir ogu laiks, mazuli pieskata aukle, bet es braucu uz mežu ogās. Mūs aizved mikroautobusā, izlaiž mežā, pēc tam turpat mūsu salasītās ogas nopērk. Lasām mellenes, vēlāk dzērvenes, brūklenes, salīdzinot ar citiem gadiem, šovasar ogu un sēņu ir maz. Tā ir vienīgā iespēja kaut ko nopelnīt, jo ar bērna pabalstu — 100 latiem — vien nevarētu izdzīvot,” stāsta Zane.
Uz novada centru tikt grūti
No “Baušķenieku” mājām līdz pagasta centram ir pusotra kilometra, bez personiskās automašīnas te nevarētu izdzīvot, jo visas lietas lielākoties jākārto Neretā. “Egitas pirmajos dzīves mēnešos regulāri jābrauc uz pārbaudēm pie ģimenes ārsta, tāpat vajag tikt uz aptieku un iepirkties. Agrāk reizi nedēļā no pagasta centra uz Neretu brauca autobuss, tagad — pašvaldības vieglā automašīna. Tā kā Guntis strādā par autovadītāju un vadā cilvēkus, zinu, ka reizēm ceļu uz Neretu nākas mērot pat trīs un četras reizes, lai aizvestu visus, kuriem ir kāda vajadzība,” stāsta Zane.
Zalves un Mazzalves pagastā uz novada centru iedzīvotājus vadā bez maksas, bet pilskalniešiem brauciens turp un atpakaļ izmaksā 80 santīmu. Arī satiksmes autobuss nav izdevīgs — astoņos rītā tas no Neretas autobusu stacijas caur Pilskalni brauc uz Aizkraukli, atpa-
kaļ — vēlā pēcpusdienā.
Nav, par ko
priecāties
Guntis spriež, ka vecajai guļbaļķu ēkai varētu būt ap 140 gadu: “Māju īrējam no radinieces, arī viņai ir labi, ka īpašumu ikdienā kāds pieskata, jo pati dzīvo Jūrmalā. Būtu vajadzīgs pamatīgs remonts, bet īsti negribas ieguldīt naudu, neko nezinot par nākotni. Iespējams, ja vienotos par mājas izpirkšanu, varētu sākt domāt par remontu. Lai gan patiesībā uzcelt jaunu māju būtu vieglāk un lētāk. Toties ziemā mājā ir ļoti silti, var staigāt krekliņā vien,” stāsta Guntis.
Laukos varot celties kaut četros rītā, skaldīt malku vai pļaut zāli, nav jāuztraucas, ka nepatiks kaimiņiem.
Kādu jaunā ģimene saskata nākotni pēc pāris gadiem? “Dzīvojam šodienai, par nākotni nevajag domāt!” teic Guntis, piebilstot, ka te nav, par ko priecāties. Savukārt Zane teic, ka līdz meitiņas skolas gaitu sākumam dzīvos mājās, pēc tam varētu apmeklēt kādus Nodarbinātības valsts aģentūras rīkotos kursus, lai gan arī tas būs sarežģīti — jātiek uz Aizkraukli vai Jēkabpili, kas nozīmē izdevumus ceļam.
Četri
vienaudži
Jautāju, vai Pilskalnes pagastā ir daudz viņu vecuma cilvēku, ar kuriem kādreiz satikties, lai nav jādzīvo noslēgtā viensētā? Esot kādi četri. “Jaunie, kuri turpina mācīties, atpakaļ nekad nenāks, ko viņiem te darīt? Palikuši vien pensionāri, vairs nav, kam balles rīkot. Šogad pēc Pļavas svētkiem bija iecerēta zaļumballe, bet nav jau, kas nāk. Vietējie smej, ka nākamgad pie reizes jārīko alus degustēšana, varbūt tad būs lielāka interese,” stāsta Zane.
Par spīti tam, ka abi atzīst bezcerību un to, ka pagastā nav nekādu perspektīvu, par dzīvi pilsētā ne Zane, ne Guntis negrib dzirdēt. Zane vairākus gadus strādājusi ārzemēs un teic, ka to maizi vairs negribētu ēst, tur neesot nekā laba. Ja pašiem ir dārzs, var izaudzēt visu vajadzīgo un piepildīt pagrabu, ogu naudas pietiekot tam, kas jāpērk veikalā.
