14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Vietalviete Ausma Melbārde savu atmiņu stāstījumu par ģimenes melno dienu 1949. gada 25. martā “Staburagam” atsūtīja par vēlu — šo notikumu atcerei veltītais laikraksta numurs jau bija sagatavots.
14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Vietalviete Ausma Melbārde savu atmiņu stāstījumu par ģimenes melno dienu 1949. gada 25. martā “Staburagam” atsūtīja par vēlu — šo notikumu atcerei veltītais laikraksta numurs jau bija sagatavots. Tāpēc nolēmām viņas atmiņas publicēt tagad, pirms 14. jūnija, jo izvešanu sekas jau bija tādas pašas — gan 1941., gan 1949. gadā: nometināšana Sibīrijas plašumos.
Tā melnā diena — 1949. gada 25. marta rīts — vēl tagad man spilgtā atmiņā. Piecos no rīta pie mājas durvīm skaļi pieklauvēja, un, kad tēvs pavēra durvis, viņš ieraudzīja bruņotus vīrus ar automātiem. Viņi paziņoja, ka esam arestēti. Viens palika sargāt durvis, bet otrs pavēlēja divu stundu laikā posties ceļā. Pieteica ņemt dokumentus, apģērbu un kaut ko ēdamu.
Tēvs un māte momentā neapjēdza, ko darīt. Piecēla mūs, trīs bērnus — mani (7 gadi), māsu Maiju (5 gadi 7 mēneši) un brāli (3 gadiņi). Mamma teica: mums jātaisās ceļā, tik nezinām, uz kurieni.
Maizi izcept neļauj
Mammai bija iejauta maizīte, kura no rīta jācep. Viņa lūdza atļauju izcept maizi, bet bruņots vīrs formastērpā uzbļāva — nekādu maizi! — un pavēlēja ātrāk posties ceļā, jo pagalmā gaida pajūgs ar kučieri.
Tā mūsu piecu cilvēku ģimene izgāja no mājām, durvis vaļā atstājot, bez maizes rieciena. Paņēmām tikai pāris jaunu apģērba gabalu, piena kanniņu un 20 rubļu. Izbraucot no mājas pagalma, varēja dzirdēt, kā kūtī mauro gotiņas, sunītis kauc, viss palika Dieva rokās…
Laukā viss bija slapjš, jo strauji kusa sniegs. Rīts bija ļoti drūms, likās, katrs krūmiņš nobirdina pa asarai. Pajūgs aizvizināja mūs līdz pagastam, kur jau daļa cilvēku bija atvesti. Kādu laiku pagaidījām, kamēr visus saveda, un tad ar mašīnu uz Pļaviņām. Mūs visus sadzina lopu vagonos, durvis ciet, logiem priekšā restes. Vecie cilvēki kunkstēja un vaidēja, jo vagoni bija pieblīvēti.
Mirušos atstāj taigā
Kad sastāvs bija nokomplektēts, vilciens sāka kustēties, un mēs neviens nezinājām, kur mūs vedīs, atvadījāmies no dzimtās puses. Vagonā gaiss bija ļoti smacējošs. Braucām diezgan ilgu laiku, tad sastāvs apstājās neapdzīvotā vietā, lai izlaistu laukā nokārtoties, bet aizmugurē stāvēja vīri ar automātiem. Spēcīgākajiem vīriešiem bija jāiznes mirušie no vagoniem un jāatstāj taigā. Apmēram nedēļu braucām, līdz nokļuvām Asinas pilsētā, jo tālāk dzelzceļa nebija.
Dzīve barakās
Daļu atbraucēju ievietoja Asinas barakās, arī mēs tur nokļuvām. Gulējām uz nārām, bet bija arī aukstā istaba, kur ievietoja novārgušos, nāvei nolemtos. Es gāju garām, un tantiņas un onkuļi, kuriem vairs nebija spēka paiet, lūdza, lai iedodu ūdeni padzerties, un es viņiem nesu. Tos, kuri nomira, ietina palagā un buļļa pajūgā aizveda uz tuvējo mežu.
Ēst deva šķidru zupu. Daudzi saslima ar dizentēriju, arī mans brālis Evalds ļoti stipri saslima, un mamma viņu neatstāja, jo mūs visus formēja tālāk. Viņa sameklēja slimnīcu un palika pie brāļa, bet mūs baržā veda pa Čulimu uz tuvāko sādžu, pārējos aizveda vēl tālāk.
Slapjām kājām baržā
Baržā bija sakrājies ūdens, un mums ar māsu bija slapjas kājas, stipri sala. Piestātnē mums bija jākāpj ārā, parādīja, uz kuru pusi doties, bija jāšķērso pārplūdis ezers. Gaidīja pārcēlājs ar laivu. Skatos, laivā atkal daudz ūdens. Bail kāpt iekšā. Krievs uzkliedza, lai netūļājamies. Tā mēs nokļuvām otrā ezera krastā. Krievu pārcēlājs parādīja, apmēram kurp iet meklēt apmešanos. Lietus gāza kā no spaiņa, mums ar māsu augsta temperatūra. Tēvs mūs abas atstāja pie paunām un gāja meklēt, kur palikt.
Tā mēs nokļuvām pie krievu slaucējām, kuras mūs dziedināja. Mēs tur mitinājāmies, kamēr tēvs sameklēja dzīvesvietu sādžā. Atrada pie vienas vecas tantiņas mazu mazu istabiņu, tur mēs nodzīvojām trīs gadus. Mamma ar brāli arī mūs sameklēja, un viņš pēc tās slimības pusgadu nestaigāja.
Pankūkas cep bez taukiem
Visi dokumenti bija atņemti, un pastāvīgi bija jāreģistrējas komandantūrā.
Bija jāiestājas kolhozā. Māte aizgāja strādāt pie cūkām, bet tēvs sargāja fermu un darīja vēl citus darbus. Maizi deva ar normu — formas kukulīti nedēļai, tad vēl izsniedza tādus tumšus miltus. Kad bez taukiem izcepām ūdenī iejautās pankūkas, mēs, bērni, nevarējām norīt, bet ēst gribējās un bija jāēd.
Bada nomocītus, mūs apsēda utis.
Pienāca rudens, un man bija jāsāk skolas gaitas. Viss krievu valodā, skola bija tuvu, tur mācījās dažādu tautību bērni — latvieši, ukraiņi, lietuvieši, krievi.
Lielākais loms mūžā
Nomira divi vecīši, kuri dzīvoja vienā mazā mājiņā, un mēs šo mājiņu nopirkām. Nodzīvojām tur piecus gadus, tēvs māju pielaboja, dārziņš bija klāt, upe lejā, kur zvejot zivis.
Palu laikā bija ļoti daudz vēdzeļu. Mēs ar brāli likām naktsšņores. Reiz vilku, nevaru izvilkt, saucu brāli palīgā, un mēs par abiem izvilkām 8 kilogramus smagu vēdzeli. Es tad uzliku uz pleca, un aste vilkās pa zemi, man bija 13, brālim 7 gadi. Tas ir vislielākais loms manā mūžā.
Ar bulli uz mežu
Vasaras te bija ļoti karstas, bet ziemas — aukstas, bieži puteņoja, sniega biezums — līdz pusotram metram.
Ziemā braucām ar bulli uz mežu malku gādāt. Malkai deva tikai ļoti resnas priedes, kuras izgāztas vai nolauztas, pusi dienas zāģējām vienu bluķi. Es tēvam biju galvenais palīgs. Vasarā brīvos brīžos skrējām uz mežu lasīt dažādas ogas, sēnes, lai ir ko ēst.
Katram bērnam, kurš gāja skolā, bija jāsagatavo 12 steru malkas — jānozāģē, jāsagarina, jāsaskalda un jāsakrauj grēdā mežā. Pavasarī bija pilns mežs zāģētāju.
Vasarā bērniem bija jāstrādā dažādi darbi. Bija iemērīti linu gabali, tie bija jāravē un rudenī jānoplūc, jāsasien kūlīšos un jāsaslien, lai kalst. Vajadzēja arī ganīt cūkas, pēc labības novākšanas iet pa lauku un uzlasīt kviešu vārpas. Vakarā pārbaudīja, vai ar vārpām neesam kabatas piebāzuši. Ēdām graudus, kamēr lasījām vārpas.
Tēva pareģojums piepildās
Sibīrijā mūsu ģimene papildinājās vēl ar diviem puišeļiem. Nu mēs jau bijām kupla ģimene.
Tēvs mums vienmēr teica: nomirs mūsu tētiņš Staļins, un mūs visus atbrīvos. Kā tēvs teica, tā arī notika — nomira mūsu vadonis, un sāka pamazām atbrīvot ģimenes, kaut jau bijām parakstījušies te palikt uz mūžu.
Mūsu ģimeni atbrīvoja 1956. gada decembrī. Tēvs vispirms uzrakstīja vēstuli uz Latviju “Jaunās dzīves” priekšsēdētājam Pabērzim, kurš apsolīja mums vienu istabiņu savā mājā. Viņš mūs arī sagaidīja Pļaviņu stacijā.
Lielākais kārums — šprotes
Un tad pēc astoņiem gadiem mēs atkal paēdām garšīgas pusdienas ēdnīcā un dabūjām tādu kārumu kā šprotes. Tas man īpaši palicis atmiņā.
Tēvs un māte, Sibīrijas darbos pārsaldētiem locekļiem, sāka slimot, un mums ar māsu bija jāstājas darbā, jāuztur ģimene un jāskolo brāļi. Tā mums ar māsu tika izpostīta bērnība, skolas gadi, jaunība un visa dzīve.
Tēvs, jau būdams slims, mums vienmēr teica: redzēsiet, bērni, jūs piedzīvosiet brīvu Latviju!
Māte un tēvs aizgāja no mums agri. Tēvs nomira ar gangrēnu 1969. gadā, māte — 1986. gadā ar citām kaitēm.
