Kad aiz muguras krietns gadu skaits, možu garu un optimismu saglabāt nav viegli. Gribas kavēties pagājušajos laikos, šībrīža realitāti daļēji vai pat pilnīgi izslēdzot. Aina Austra Lāce Zalves pagasta Sproģos, kurai šomēnes aprit deviņdesmit, ja arī pazīst nostalģiju, tad, sarunājoties ar viņu, to nevar just. Aina ir mundra, aktīvi seko līdzi visām norisēm valstī, viņa negremdējas atmiņās, dzīvo te un tagad.
Istabiņā gaisma ielīst pāri loga slīpajai platajai palodzei. Atgādinot par aizgājušo gadsimtu, kā laika nogrieznis mūrītī stiepjas plaisa — māja ir veca, būvēta 19. gadsimta beigās, vasarās biezajās mūra sienās omulīgāk. Kaķis, pelēks kā Latvijas bite, vārdu no tās arī iemantojis. “Bite!” dzīvnieciņu aprāj saimnieces, kad arī Bite grib piedalīties sarunā un tāpēc sadomā iekārtoties galda vidū.
Diskutē par politiku
Jubilāre “Krastos” dzīvo kopā ar meitu Ausmu, kura arī nu jau pensijā. Abas kundzes ir kaismīgas politisko norišu vērotājas, spēj tikai pabrīnīties par to, ka neviens sīkums politikas lauciņā nepaslīd garām nepamanīts. Filmas un seriāli nav cieņā, bet ziņu raidījumi un dokumentālās filmas gan. Rīta pusē skan Latvijas Radio 1, vakarā laiku piepilda televīzija. Redzēto un dzirdēto pārrunā un izdiskutē.
“Cītīgi skatāmies ziņu raidījumus, ļoti patīk TV3, LNT ziņas, “Panorāma”. Daudz skatāmies TV24, tur ir labi raidījumi — “Preses klubs”, “Top 5”, “Vēlais ar Streipu”. Patīk dokumentālās filmas. Pēdējā, ko redzējām, bija par ceļojumu uz Brazīliju,” stāsta Aina. “Daudz lasām. Avīzes, žurnālus, grāmatas. Vietējā novada vēsture interesē. Bet par mūsu pusi, Sproģiem, mazāk rakstīts. Varēja taču uzrakstīt, nu kaut vai, kā mūsu skola tapa, kā Freimanis par skolu cīnījās. Tepat Ulmaņa laikā bija spirta brūzis, bija tāda tautas kustība. No tuvākas, tālākas apkaimes veda kartupeļus, graudus, spirtu taisīja. Vēlāk, padomju laikā, brūzis pārtapa sierotavā, visus spirta brūža pagrabus izmantoja siera gatavošanā. Latvijas laikā darbojās Smaltānu un Bumbuļu krejotava.” “Ēku aizlaišana postā ir liels grēka darbs, kādu ražošanu izvērst varēja arī mūsdienās,” piebilst Ausma.
Vajadzētu lielāku kontroli
Jūlijā apritējis gads, kopš Latvijas Valsts prezidenta amatā ir Raimonds Vējonis, un šo kungu abas dāmas vienprātīgi novērtē kā “šovmenu”. “Interesanti bija pirms gada, kad mediji “skaloja” tos prezidenta amata kandidātus,” atminas Aina, bet Ausma piebilst: “Izvērtējot un sekojot līdzi prezidenta darbībai, var secināt, ka viņš mums ir šovmens — tāpēc arī ievēlēts, lai ir, bet īpaši netraucē. Ja būtu izraudzīts Egils Levits, tad tik viegli nenāktos. Ar savām zināšanām Levits arī Eiropā kotējas, viņš bija labākais kandidāts.”
Pat ja Saeimas vēlēšanas būtu rīt, Ainai divreiz nevajadzētu domāt, par ko balsot. “Visu laiku esmu balsojusi par Raivi Dzintaru. Lai kā viņam iet, bet tāds kā latviskāks, kā tuvāks šķiet. Sekoju līdzi viņa gaitām, izlasu intervijas. Jānovērtē arī tas, ka viņš tik jauns sāka un partiju nav mainījis. Dažam citam, ka tik krēsls būtu. Kādreiz Bondars patika, bet, viņš tādā amerikāniskā stilā sāka grozīties un izrādīties, nu par daudz lielīgs.”
Abas kundzes spriež, ka Eiropas Savienība Latvijai nākusi par labu. “Nekādas vainas nav, daudzi cilvēki nenovērtē, cik Eiropas naudas Latvijā ieguldīts, izbūvēts, sataisīts, kādi atbalsti sniegti,” prāto Ausma. “Tajā pašā laikā ir mīnusi — brīžiem tas diktāts par traku. Taču kontrole Eiropas naudas izlietošanai Latvijā arī nav pietiekama. Pie mums daudzos gadījumos neprot godīgi rīkoties un dažkārt Eiropas naudu iznieko.”
Latvijas nākotnē raugoties, ideāla valsts, pēc Ainas kundzes domām, būtu, ja tā spētu kļūt tik stipra kā Ulmaņa laikā: “Toreiz darbam un paša sastrādātajam bija vērtība. Nav jaunajās paaudzēs tādu īstu savas valsts saimnieku. Tiem, kas pašreiz valdībā — nav iekšā.”
Laikabiedru maz
“Kolhozā strādāju no pirmās dienas, no 1949. gada. Viss mans mūžs tajā ir aizgājis. Lauka brigādē sāku, vēlāk biju fermu pārzine, pēc tam klētniece, noliktavas pārzine un 55 gados aizgāju pensijā,” Aina pāris teikumos ietilpina visu darba mūžu un piebilst: “Cik daudz laika ir pavadīts pensijā! Tagad paskatos kolhoza laika bildes, kur sēž pie galda cilvēku rinda — neviena vairs nav. Pārcēlušies uz Damasānu un Cīruļu kapiem. Es taču esmu šausmīgi veca! Ar laikabiedriem švaki, maz, kas ir pēc 80 gadiem. Zelma Saulīte dažus gadus jaunāka, tepat Zalvē dzīvo, ar viņu sazvanāmies, parunājam.”
Interesanti, ka Sproģos, “Krastu” mājā, zem viena jumta dzīvo divas saimes. Kaimiņi labi, ikdienā palīdz, ja palūdz, un kādreiz, ja redz, ka grūtāk, tad, arī neprasot izdara.
“Manas mātes vīrs, šo māju saimnieka dēls, nomira, un māte tiesājās par savu daļu, lai būtu mantiniece. Divdesmito gadu beigās viņa vēlreiz izgāja pie vīra. Zirgs, pāris gotiņu bija, diezgan nabadzīgi, un jāsaka, ne jau tik izglītoti, ka būtu saistījušies aizsargos vai kur, tāpēc represijas ģimeni neskāra,” stāsta jubilāre. “Vienīgā meita biju, tikko izkarota saimniecība, un mani pie tās zemes spieda. I ganos gāju, i maza skuķīte ravēju, mātei palīdzēju. Vai zeme bija arī pie sirds? Kas tad toreiz varēja būt vairāk? Toreiz nebija tik vienkārši iet skoloties. Divi dzīvesbiedri aizsaulē, meitas Ausmas tēvam bija vāja veselība, agri nomira, pēc pieciem sešiem gadiem otrreiz apprecējos. Vienai kolhozā bija briesmīgi grūti.” Ainas meitai Ausmai jau no bērnības patika literatūra, viņa studēja filoloģiju un visu mūžu strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Vecumniekos.
Dūšu piesien ar speķīti
Gadu nasta nereti līdzi nes arī kādu veselības ķibeli, taču jubilāre par Latvijas veselības aprūpes nozari var spriest tikai no dzirdētā, praktiskas pieredzes viņai nav jau sen. Pēdējo reizi ārstu apmeklēja pagājušajā gadsimtā un citā valstī — pirms trīsdesmit gadiem. Izsakot apbrīnu par Ainas kundzes mundrumu un aso prātu, viņa pasmejas: “Bet, mīļie cilvēki, februārī pēc trīsdesmit gadiem pirmo reizi redzēju ģimenes ārstu. Teicu, vajag pasaukt, citādi, kad nomiršu, nedabūs miršanas apliecību — nezinās daktere tādu. Pasaucām, viņa brīnījās: skatos, jums jau trīsdesmit gadu ir tukša lapiņa. Neko īpašu nedaru, vecāki nebija ilgdzīvotāji, nezinu, kā man tik ilgi gadījies.”
“Plaši jubileju svinētāji neesam, nebūs arī šogad nekas. Gan jau aizbrauks līdz Neretai, kādu kūku nopirks, te “autolavkā” nekā diža no kūkām nav,” plāno Ausma. “Mums brauc arī zivju bode no Engures reizi, divas mēnesī, zivis labas, izvēle liela, bet dārgas. Talsu gaļas bode iebrauc pagalmā.” Izrādās, ka gaļas bode pagalmā velti nebrauc, kundes, kā saka Aina, te ir: “Gaļu katru dienu vajag, un to treknāko, speķīti, lai var dūšu piesiet. Un vēl kūkas garšo. Tā, lūk.” ◆
