Koknesiete Anna Tolēna ir kundze cienījamos gados, viņai ir četri bērni un bariņš mazbērnu.
Koknesiete Anna Tolēna ir kundze cienījamos gados, viņai ir četri bērni un bariņš mazbērnu. Visi gribētu, lai māte dzīvotu pie viņiem, taču Annas kundze vislabāk jūtas viena savā nelielajā dzīvoklī Kokneses pagasta ģimenes centra sociālajā mājā.
Par savu dzīvi Annas kundze pārsvarā stāsta krievu valodā. Viņa latviski visu saprot, bet vārdu krājums latviešu valodā tomēr nav tik liels, lai plašāk attēlotu savas interesantās dzīves nozīmīgākos notikumus.
No Krievijas Latvijā
— No Krievijas Latvijā mūsu ģimene ieradās, kad biju jauna. Vispirms dzīvojām Bauskas rajonā, bet 1974. gadā pārcēlāmies uz Koknesi. Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Gavrovskis piedāvāja man darbu teliņu fermā, kur nostrādāju deviņus gadus. Vīrs bija metinātājs, taču kopš 1980. gada esmu atraitne. Mūsu četri bērni — Voldemārs, Lidija, Svetlana un Edmunds — ar ģimenēm dzīvo Daugavpilī, Rīgā un Koknesē, — stāsta Anna Tolēna.
Annas kundze šajā pašā dzīvoklī mitusi tad, kad ēkas pirmajā stāvā bijis pasts. Tad ugunsnelaime māju nopostījusi, un pāris gadu pašvaldība viņai ierādījusi citu mitekli.
Atgriežas savā dzīvoklī
— Kad šo seno celtni atjaunoja, tās pirmajā stāvā atvēra pagasta ģimeņu dienas centru, bet otrajā un trešajā stāvā iekārtoja sociālos dzīvokļus. Par tādu kļuva arī mans bijušais dzīvoklis. Es nekā nevarēju iedomāties, ka mūža novakarē būs jāmitinās citur, tāpēc vērsos pašvaldībā un lūdzu, lai man atļauj dzīvot bijušajā dzīvoklī. Biju ļoti iepriecināta, ka neviena amatpersona pret to neiebilda. Tagad esmu tik laimīga, it kā būtu atgriezusies dzimtajā vietā. Tās pašas abas istabiņas, tikai labi izremontētas, un arī pati māja kļuvusi kā neliela pils, — priecājas Tolēnas kundze.
Maksa par komunālajiem pakalpojumiem nav liela, un pensijas pietiek, lai labi iztiktu.
Slimnīca nav vajadzīga
Lai arī gadu skaits Tolēnas kundzei jau tuvojas astotajam gadu desmitam, veselība, pateicoties ģimenes ārstei Andai Elstei un pašas dzīvespriekam, esot laba.
— Slimnīcā tikai bērnus dzemdēju un vienreiz ārstējos — kad saslimu ar “dzelteno kaiti”. Vairāk slimnīcā neesmu bijusi, un lai Dievs dod mūžu nodzīvot tā, ka arī nevajadzētu turp vēl kādreiz doties, — teic ar dzīvi apmierinātā sieviete.
Puķēs miers un klusums
Tolēnas kundzei ļoti patīk dārza darbi. Viņas nelielajā zemes gabaliņā netālu no mājām izaug tomāti, burkāni, bietes, kartupeļi, bet vislielākais prieks par puķēm.
— Vienmēr esmu kopā ar puķēm. Pļavā, dārzā vai mājās. Ja blakus skaisti zied kaktuss, bet aiz loga vizuļo balts sniegs, jūtos kā skaistā sapnī. Man patīk arī mākslīgās puķes, — saka rosīgā kundze.
Visi kaimiņi labi
Anna Tolēna, lai arī dzīvo viena un burzmu apkārt necieš, ar kaimiņiem satiek ļoti labi. Viņai neesot neviena ķildīga kaimiņa. Šajā skaistajā mājā vairāki divistabu dzīvokļi vēl neapdzīvoti, tāpēc kādreiz būs arī jauni kaimiņi.
Ciemojoties pie Annas kundzes, satiku arī viņas kaimiņieni Aleksandru Smirnovu. Arī viņa ir pensionāre un ar sociālo dzīvokli ir ļoti apmierināta. Aleksandras kundze dzied korī un dejo senioru deju kolektīvā. Viņa uzskata, ka vienai dzīvot ir daudz ērtāk. Kā pati gribu, tā dzīvoju, — smaidot saka Aleksandras kundze.
