Šodien Daudzeses pagasta Daudzevā, “Upītēs”, 55 gadu jubileju svin Maiga Boļšakova. Jubilāre skaistos svētkus sagaidīs ģimenes lokā.
Zemgales meiteneMaiga Boļšakova dzimusi un augusi Jelgavas rajona Sesavas pagasta “Eiģenu” mājās triju bērnu ģimenē. Tēvs agri miris, un viņa palikusi ar māsām un māti. Meitene mācījusies Sesavas astoņgadīgajā skolā, pēc tam — Vecbebru tehnikumā par biškopi, bet to nepabeidza, jo sāka strādāt un paralēli darbam, dzīvojot Koknesē, absolvēja vakara vidusskolu. Jubilārei ir vīrs Valdis un divas meitas — Inguna (29 gadi) strādā par ekonomisti, bet Santa (36) ir angļu valodas skolotāja, ir arī mazdēls Edmunds (12).Mājas svētelisMaigas kundze strādājusi par bērnudārza audzinātāju, tad meliorācijā, bet 90. gados, juku laikos, abi ar vīru zaudējuši darbu un nācies meklēt jaunu nodarbošanos.Boļšakovu ģimene Daudzevā iegādājās lauku mājas “Upītes” un pašu rokām tās atjaunoja. Dzīvojot tur, sāka nodarboties ar dārzeņkopību un teju jau 20 gadu audzē dārzeņus un pārdod tos tirgū. Kad Boļšakovu ģimene sāka dzīvot “Upītēs”, pēc neilga laika atlidoja stārķis un blakus sāka vīt ligzdu. “Katru pavasari gaidām viņu atlidojam, reizēm liekas, ka nebūs, bet pēc pāris dienām ir klāt,” teic daudzesiete. Vīru satiek stopējotJubilāre stāsta, ka interesanti iepazinusies ar vīru Valdi. Dzīvojot Koknesē, uz Aizkraukli vajadzējis atvest mēbeles, bet kaimiņš, kurš to apsolīja, pievīlis. Braucot uz darbu, Maigas kundze stopējusi automašīnas, un apstājies kāds simpātisks puisis. Ceļā sarunājuši, ka Valdis aizvedīs arī mēbeles. Pamazām abi sāka draudzēties, bet pēc trim gadiem apprecējās. “Mums bija vienkāršas kāzas, rīkojām tās par saviem līdzekļiem, jo bijām patstāvīgi un nevarējām pieļaut, ka vecāki, kuri nevienam no mums nebija īpaši turīgi, par tām maksā,” atzīst jubilāre. Jubilārei Koknesē vēl joprojām ir dzīvoklis, un šī vieta viņai ir mīļa, tāpēc abi ar Valdi neatmet domu tur kādreiz atgriezties.Vasara — mīļākais gadalaiksVasara ir jubilāres mīļākais gadalaiks, tad vītero putni, viss zaļo un zied, var rušināties piemājas dārziņā vai siltumnīcā. Parasti izaudzētos dārzeņus Maigas kundze pārdod Aizkraukles tirgū. “Audzējam no visa pa druskai, bet vairāk tomēr gurķus un tomātus. Dārzeņkopībā neesam speciālisti, iztiekam ar grāmatās izlasīto un pašu izmēģinājumiem. 20 gadu laikā uzkrājusies liela praktiskā pieredze,” stāsta Maigas kundze.Lopu saimniecībā neesot, no mājdzīvniekiem vien divi kaķi un suņi.Skrien vēja spārniem“Vasarā visu laiku aizņem dārzeņu audzēšana, darbs siltumnīcās un mājas apkopšana, un māte arī jāaprūpē. Tie ir svētīgie darbiņi, kuri īstenībā nebeidzas nekad, vienmēr kaut kas jārušina un jākopj, lai pašiem prieks,” teic Maiga Boļšakova. Viņa atzīst, ka, lai visu paspētu, labi jāplāno laiks. Brīvajos brīžos jubilāre risina krustvārdu mīklas vai palasa grāmatas. “Reizēm pārņem skumjas, liekas, tikko dzeguze kūkoja un stārķis atlidoja, un te pēkšņi jau rudens — nozied ievas un ceriņi, tad zemi rotā koši sārtas lapas. Laiks skrien vēja spārniem,” apcerīgi nosaka jubilāre.Rīts sākas ar kafijuMaigai Boļšakovai ļoti patīk puķes. Ja būtu vairāk laika un enerģijas, puķes ziedētu visapkārt mājai. Viņas māte uzskata, ka puķes nevajag griezt un likt vāzē, jo tad tās iepriecina neilgu laiku. Savukārt jubilāre domā citādi: “Man patīk, ka vāzēs ir puķes, jo tā man tās ir tuvāk un jebkurā brīdī kaut ar skatu, varu tās apmīļot,” teic Maigas kundze.Kaimiņi Maigai Boļšakovai neļaujot slinkot, kolīdz viņiem logā iedegas gaismiņa, ceļas arī viņa. “Lauku cilvēkiem slinkums nav raksturīgs, mēs esam izturīgi. No rīta suņi un kaķi gaida, kad modīšos un viņus pabarošu. Rīts man parasti sākas ar kafijas krūzi, brokastīm, tad vēl māti apčubinu, savukārt vīrs pie galda vienmēr pastāsta radio dzirdētos jaunākos notikumus,” stāsta Maigas kundze.
Jāmīl tas, ko dariMaigas Boļšakovas dzīves moto ir: “Cerība vienmēr mirst pēdējā”, šo teicienu, strādājot meliorācijā, mūždien atcerējies kāds Maigas kundzes darbabiedrs. “Pie šī sakāmvārda jāturas, es tam pilnībā piekrītu, jo tikai cerot var turpināt iesākto,” optimistiski teic jubilāre. Vīrs Valdis esot lielo ideju autors, savukārt abi kopā nolemj, īstenot tās vai ne. “Puse no paveiktā ir ticība savai veiksmei. Ja esi ko iestādījis, jātic, ka tas izaugs. Manuprāt, jebkuras veiksmes pamatā ir ticība. Ar to ir jādzīvo un jāmīl tas, ko dari,” atzīst Maigas kundze.
