1947. gada 1. maijā Bebru pagastā liela koka galotnē plīvoja tolaik aizliegtais sarkanbaltsarkanais karogs. To nakts melnumā kokā uzvilka pulciņš jauniešu — tehnikuma audzēkņu.
1947. gada 1. maijā Bebru pagastā liela koka galotnē plīvoja tolaik aizliegtais sarkanbaltsarkanais karogs. To nakts melnumā kokā uzvilka pulciņš jauniešu — tehnikuma audzēkņu. Viņu vidū Latvijas patriota Arvīda Grantiņa gan nebija, tomēr viņš bija pirmais, kuru varas iestādes turēja aizdomās. Šī notikuma sekas Arvīds izjuta gadiem ilgi.
No balles uz nopratināšanu
— Kas īsti Bebros notika 1947. gada pavasarī?
— Bariņš jauniešu, spītējot padomju varai, 1. Maija svētkos mežmalā izkāra brīvās Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. To izdarīja kādi seši jaunieši — Kārlis Celms, Jānis Kalniņš, Fridrihsons jeb varbūt Eriksons, vairs lāga neatceros. Bija arī kāda meitene, kura karogu slepus šūdināja. Bebros savulaik dzīvoja daudz brīvības cīnītāju un patriotu, visus pat nevar atminēties. Ļoti vajadzētu viņu vārdus saglabāt vēsturei, lai tos uzzina arī nākamās paaudzes.
— Vai arī jums bija sakari ar šiem brīvības cīnītājiem?
— Es viņus labi pazinu, kopā ballēt gājām. Karoga uzvilkšanā pats gan nepiedalījos un par to neko pat nezināju. Tolaik mācījos Pļaviņu vidusskolas 10. klasē, un 1. Maija svētkos klubā bija svinīgs sarīkojums. Tajā bija obligāti jāpiedalās. Pēc tam bija balle, pēc kuras ar pirmo rīta vilcienu braucu mājup. No Kokneses stacijas nācu kājām, tikmēr jau gaisma uzausa. Ienāku mājās, māte un brālis satraukti stāsta, ka naktī netālu mežmalā uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Es neko, liekos tik gulēt. Vēl lāga neesmu iemidzis, kad čekists ar pistoli klāt — jāiet uz pagastmāju. Neko darīt, gāju. Tur mani jau gaidīja divi citi čekisti — Ūdrs no Ogres un vēl kāds. Bija ļoti agresīvs — ierocis uz galda un pratina mani.
Par mata tiesu no spīdzināšanas
— Kādēļ jūs pratināja? Jūs taču tur nebijāt!
— Nuja! Stāstu, ka biju ballē, ka liecinieku daudz, bet man netic. Jo, lūk, mans tēvs 1945. gadā apcietināts un izsūtīts. Tātad esmu neuzticama persona, turklāt dzīvoju netālu no notikuma vietas. Visu dienu tirdīja, gan ar labu, gan draudot un dūres vīstot. Neiztika arī bez lamuvārdiem krievu valodā.
— Vai ietekmēja arī fiziski?
— Par laimi, fiziski mani neaiztika. Viens gan bija gatavs sist, bet otrs pratinātājs viņu atturēja. Arī māti un brāli atveda nopratināt. Galu galā, par balli vien no manis uzzinājuši, čekisti mani atbrīvoja. No spīdzināšanas biju par mata tiesu — ja aizvestu uz čekas pagrabiem, gan piespiestu “atzīties”. Čekas metodes bija plaši “izslavētas”.
Mirst savā kāzu naktī
— Kas notika ar īstajiem karoga kārējiem? Vai viņu vārdus noskaidroja?
— Patiesību atklāja tikai pēc gada rudenī, tad jauniešus arestēja un tiesāja. Nezinu, cik katram piesprieda, bet no Latvijas izsūtīja.
— Vai ir kādas ziņas par viņu likteni?
— Pirms pāris gadiem Bebros koncertu sniedza taurupieši. Skatos, dzied tāds kā redzēts vīrs. Sāku sarunu, izrādās — Jānis Kalniņš. Aprunājāmies, atcerējāmies jaunību. Jautāju par tiem gadiem, kā šodien klājas. Kalniņš atteica, ka nevēlas pat atminēties, tik daudz pārciest nācies. Gan izsūtījumā, gan pēc tam. Viņus kā politiski neuzticamas personas bieži pārbaudīja, neļāva strādāt vadošos amatos, visiem pamatīgi bija iedragāta veselība. Viens no šiem puišiem tādēļ savā kāzu naktī nomira — veselība bija cietusi tik smagi, ka neizturēja. Jau otrā dienā bija bēres.
Ārzemju spiegs padomju armijā
— Ja varētu, vai jūs būtu piedalījies sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanā?
— Domāju, jā! Mums bija arī pašiem savs sarkanbaltsarkanais karogs, visus garos padomju gadus saglabāts. To vecāmāte noslēpa, tad māte glabāja, līdz, Atmodai sākoties, ar sievu Astrīdu cēlām dienasgaismā. Tā mums ir karogs vēl no pirmās brīvvalsts laikiem.
— Vai arī jūsu dzīvi tā laika notikums ietekmēja?
— Liela ietekme bija tēva izsūtīšanai 1945. gadā. Tad visu mantu aprakstīja, draudēja to atņemt. Nu klāt nāca arī gadījums ar karogu, pratināšana. Varas iestādes uz mani raudzījās ar lielām aizdomām. Kad iesauca padomju armijā, bieži pārbaudīja pretizlūkošanas daļa. Uzskatīja teju par ārzemju spiegu un ik pa laikam sauca uz “pārrunām”. Tirdīja par politisko pārliecību, tēvu. Biju pamatīgi nobijies. Vēlāk biju spiests uzmanīties, lai neizdaru ko neatļautu — uzreiz dabūtu pamatīgi trūkties. Pat dēlam biju spiests melot, ka viņa vectēvs tepat apglabāts, nevis izsūtījumā miris. Meloju, lai viņam nenāktos ciest no padomju varas represijām. Tikai Atmodas laikā pastāstīju taisnību.
— Jūs strādājāt par mežsargu. Vai “valsts noziedznieka” dēlam nebija ierobežojumu darba izvēlē?
— Bebros par mežsargu nostrādāju 40 gadu un jutos brīvs. Meža klusumā varēju mierīgi visu pārdomāt, apsvērt. Mežā jutos kā saimnieks, manā vadībā iestādīts 330 hektāru meža. Gan jau mani uzraudzīja, bet tiešu ietekmi nejutu, arī darbā problēmu nebija. Bija vienīgi jāuzmanās, lai kaut ko lieku neizmuldu. Par laimi, mums bija labs kolektīvs, kopā gan latviešu dziesmas dziedājām, gan politiskās anekdotes stāstījām, nebaidoties, ka viens otru var nosūdzēt.
Slimo ar komunistisko ideoloģiju
— Ulmaņlaikā jaunieši lepojās ar Latvijas neatkarību, sirdī bija patrioti. Šodien tādus atrast grūti. Kādēļ tagad jaunieši tik kūtri?
— Toreiz bija vērienīga patriotiskā audzināšana. Es pats skolā vēl četrdesmitajos gados, pie žaketes atloka piespraustu, nēsāju sarkanbaltsarkano karodziņu, lai gan jau sveša vara valdīja. Bijām tā audzināti — savu valsti un tautu mīlēt. Skolā bija vakara junda, ierindā visi kopā dziedājām “Svēts mantojums šī zeme…”. Arī ģimenē dzimtenes mīlestība bija augstā cieņā. Tagad skolās patriotiskās audzināšanas nav!
— Kādēļ, jūsuprāt, par patriotismu runā tik maz?
— Tās ir padomju varas sekas. Tauta vēl slima ar komunistisko ideoloģiju. Varbūt jaunā paaudze mainīsies, bet tas nenotiks tik ātri. Jāsāk ar to, ka skolā jāmāca pareiza Latvijas vēsture, ne tāda, kā padomju gados — aplama un melīga.
Koks virsū neuzkrīt
— Kā spējāt pārciest padomju varas gadus? Vai par Latvijas brīvību nedomājāt?
— Visu mūžu dzīvoju ar ticību, ka PSRS sabruks un neatkarīgā Latvijā brīvi plīvos sarkanbaltsarkanais karogs. Domāju, ticība Latvijas brīvībai man deva enerģiju. Labajam jātic, tad būs labi. Man gadījās arī visādas nelaimes, bet, ticot labajam, izdevies tās pārvarēt. Pāris reižu pat no drošas nāves izglābos: 1959. gadā krita virsū koks — aizkrita garām, 1988. gada pavasarī Koknesē, izkraujot kravu, pie pašām kājām novēlās lielā celtņa āķis. Uzkristu virsū, dzīvs noteikti nepaliktu. Laikam tāds man liktenis — par mata tiesu no nelaimes.
Nosapņo Staļina nāvi
— Ar kādām izjūtām sagaidījāt Latvijas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukumu?
— Ar prieku! Es jau gan iepriekš paredzēju, ka PSRS sabruks. Biju to nosapņojis.
— Kā tā — nosapņojis?!
— Kā parasti sapņo! Tas bija 1991. gada pavasarī. Sapņoju: esmu Kremlī un prasu tikšanos ar Gorbačovu. Taču viņa tur nebija, vienīgi daudz apkopēju cītīgi strādāja. Sapratu, ka gaidāma “lielā tīrīšana” un Gorbačova varas laiks beigsies. Šo sapni izstāstīju kolēģiem. Viņi par mani pasmējās, bet jau pēc dažiem mēnešiem Gorbačova laiks beidzās. Tā, lūk! Es arī Staļina nāvi nosapņoju. Redzu, Kremļa sēžu zālē divi vīri ieved Staļinu. Viņam apsaitēta galva, rokas, kājas trīc, pats var knapi parunāt. Pamodos un nodomāju — Staļins drīz mirs. Drīz vien tā arī notika.
Deviņas cūkas vienā dienā
— Esat iestādījis hektāriem meža, bet nu to ved prom uz ārzemēm. Vai nav žēl?
— Protams, žēl. Nav pareizi, ka mežs paliek arvien retāks. Pat īstās medībās nav kur aiziet.
— Jūs esat aktīvs mednieks?
— Pēdējā laikā vairs nē. Nevar vecumā skriet un trakot. Savulaik gan bijušas tādas medības, ka nezinājām, kā medījumu mājup nogādāt. Tā vienā mastā reizē deviņas mežacūkas nošāvām, tagad par tādu veiksmi var tikai sapņot. Arī aļņu bija pārpārēm, ne kā tagad, kad dzīvniekus reizēm jāmeklē kā adatu sienā. Tagad medības ir arī dārgs prieks — atļaujas, licences, nomas maksas, ne katrs var atļauties.
— Ar ko nodarbojaties, pensijā esot?
— Atpūšos! Lai nav garlaicīgi, nedaudz lopus audzēju. Vispār iekštelpās esmu reti. Ja mani vajag, jāmeklē pirms “Panorāmas” — to gan vienmēr cenšos noskatīties. Toties citā laikā es uz velosipēda un uz lauku vai mežu prom.
— Šķiet, jums spēka vēl gana, lai gan septiņi gadu desmiti aiz muguras un daudz likstu pārciests.
— Tas man rūdījums no darba svaigā gaisā mežā. Ir jau šādas tādas kaites, bet visumā nejūtu, ka jau pāri septiņdesmit.
Dzimtas mājas vissvarīgākās
— Vai jums ir bērni? Ko viņi dara?
— Meita Ligita dzīvo tepat Bebros. Viņai pieder zemnieku saimniecība. Tiekamies ļoti bieži, viņai trīs bērni, prieks par tik jaukiem mazbērniem. Dēls Juris dzīvo Vācijā. Nodarbojas ar volejbolu un ir sporta halles pārzinis. Pagaidām atgriezties nedomā, bet ceru, ka reiz tas notiks. Esmu bijis pie dēla ciemos un apskatījis, ka viņam labi klājas. Tur tādu problēmu kā Latvijā nav, visi ir smaidīgi, ar dzīvi apmierināti.
— Ja dēls jūs aicinātu dzīvot Vācijā, vai dotos prom?
— Nē, neparko! Mana vieta ir te, dzimtas mājās “Pasilēs”. Te 1895. gadā vectēvs kā rentnieks ienāca, te mans tēvs un es pats uzaugu. Te ir mana tēvzeme, mana Latvija!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Arvīds Grantiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada 1. jūnijs, Bebru pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
PROFESIJA: mežsargs.
NODARBOŠANĀS: dara, ko pašam tīk, jo ir pensijā.
ĢIMENE: sieva Astrīda, meita Ligita, dēls Juris, četri mazbērni.
VAĻASPRIEKS: medības.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
