10. aprīlī Aizkraukles pagasta “Āriņos” septiņdesmit gadu jubileju svinēja Dzidra Ozola. Pagasta iedzīvotāji viņu raksturo kā labsirdīgāko cilvēku, kurš visus uzlūko ar smaidu.
10. aprīlī Aizkraukles pagasta “Āriņos” septiņdesmit gadu jubileju svinēja Dzidra Ozola. Pagasta iedzīvotāji viņu raksturo kā labsirdīgāko cilvēku, kurš visus uzlūko ar smaidu.
Pirmo reizi sniega baltumā
Dzidras Ozolas dzimšanas diena ir jaukā laikā — pavasarī, kad kokos raisās pumpuri, bērzi dzen sulas un putni jautri čivina aiz loga. Taču šogad jubileja ir neparasta — baltā sniegā vīta.
— Neatminos, vai 10. aprīlī tāds sniegs bijis, — stāsta Dzidra Ozola. — Protams, sniegs aprīlī ir bijis, bet ne tik biezs un tieši manā dzimšanas dienā. Toties man tā šogad tāda neparasta, sniega baltumā.
Lielas svinības Dzidra Ozola gan nerīkoja, bet sveicēju netrūka tik un tā. Jau ceturtdienas rītā ieradās draugu Saulīšu ģimene, pēc tam arī brālēns ar kundzi un vēl, un vēl.
— Kaut nevienu speciāli nelūdzu, cilvēki mani atceras vienmēr, — stāsta Dzidras kundze. — Reizēm ciemiņi nāk pat divas nedēļas pēc jubilejas, jo ne katrs var īstajā dienā ierasties.
Vietējais centrs, kur dzīvība kūsā
“Āriņos” Dzidra Ozola dzīvo kopš 1959. gada. Dzimusi Alūksnes rajona Pededzē, 15 gadu vecumā ar ģimeni izvesta uz Sibīriju. Tomskā aizvadījusi jaunību, līdz 26 gadu vecumā atgriezusies Latvijā. Draugs nopircis māju Aizkraukles pagastā, drīz vien viņam sekojusi izredzētā.
— Tā jau piektais gadu desmits “Āriņos” sācies. No šejienes vecāki un vīrs smiltainē izvadīti, no šejienes arī pati reiz turp došos, — stāsta jubilāre. — Man piedāvāja pārcelties uz dzīvokli pilsētā. Atteicos. To nedarīšu nekad. Manas mājas ir “Āriņi”.
“Āriņi” nozīmīgi arī apkārtējo māju iedzīvotājiem, jo izveidojušies par tādu kā centru. Tieši pie Dzidras Ozolas mājas piestāj autoveikals, tur ir kaimiņu pastkastītes, arī sveši garāmgājēji bieži iegriežas “Āriņos” ceļu pajautāt.
— Te kādreiz bija pienotava, tādēļ dzīvība ap šo vietu kūsā bez mitas. Man patīk, kad apkārt daudz cilvēku. Ar katru aprunājos, nekad nav garlaicīgi, — stāsta Dzidra Ozola.
Ar zirdziņu pēc piena
Dzidrai Ozolai garlaicīgi nav arī vienatnē, jo jāaprūpē govs, cūcis, bariņš vistu. Lopi ir gan viņas prieks, gan ievērojams materiālais atspaids.
— Pat nezinu, kā garšo veikalā pirkts siers, piens, sviests, — stāsta Dzidra Ozola. — Visu gatavoju pati, arī dārzeņus izaudzēju savā laukā. Nezinu, kā citi bez lopiem iztiek!
Līdz pat 1988. gadam, kad devusies pelnītā atpūtā, Dzidras kundze strādājusi par piena savācēju — ar zirdziņu apbraukusi tuvas un tālas pagasta mājas.
— Darbs nebija viegls, smagās pienakannas cilājot, — stāsta Dzidra Ozola. — Tomēr interesants, jo satikos ar cilvēkiem.
Vilcienā tēlo tatārieti
— Ļoti labestīga, ar visiem laipna un smaidīga, — par jubilāri stāsta sveikt atnākušais Druvvalds Saulītis. — Kaut dzīve nav bijusi viegla, labestība no Dzidras nekad nepazūd.
— Jābūt labam pret citiem, tad arī citi pret tevi labi izturēsies. Tā var visas grūtības pārvarēt, — stāsta Dzidra Ozola. — Es jau arī bārties protu, bet nav nācies to darīt. Toties varu rāties tatāru valodā.
Tatāru valodu Dzidra Ozola iemācījusies Sibīrijā, dzīvojot tatāru ciematā. Tā palīdzējusi gan sazināties, gan savureiz no nepatikšanām glābusi.
— Izsūtītie nedrīkstēja no noteiktā ciemata nekur izbraukt, bet es reiz aizbraucu uz kaimiņsādžu, — stāsta Dzidra Ozola. — Braucu vilcienā, te redzu, miliči nāk. Nopratu, ka meklē mani, bet neapjuku. Sāku runāt tatāru valodā, un miliči pagāja garām, noteikdami, ka neesmu īstā meklējamā.
Jāstrādā, tad labi būs
Par savu bagāto mūžu Dzidra Ozola var stāstīt stundām ilgi. Septiņdesmit gados netrūkst ne priecīgu, ne skumju brīžu. Bijuši pat tādi, kad gribējies visam atmest ar roku un grimt depresijā, bet tad Dzidras kundze saņēmusies, pasmaidījusi, un dzīve šķitusi gaišāka.
— Esmu optimiste un iesaku tādiem būt arī citiem. Vēl novēlu strādāt, tikai tad labi būs! — tā gaviļniece.
