Staņislava Markūne ir viena no pirmajām uzņēmējām Neretas pusē. Deviņdesmito gadu sākumā saimniekot nebija tik sarežģīti, toties mazam uzņēmumam izdzīvot šodien ir prasme — atzīst kafejnīcas “Pie kamīna” un veikala īpašniece.
Staņislava Markūne ir viena no pirmajām uzņēmējām Neretas pusē. Deviņdesmito gadu sākumā saimniekot nebija tik sarežģīti, toties mazam uzņēmumam izdzīvot šodien ir prasme — atzīst kafejnīcas “Pie kamīna” un veikala īpašniece.
Jaunība nepalīdz
— Ar ko jūs nodarbojāties pirms privātbiznesa?
— Pēc tehnikuma beigšanas mani nosūtīja darbā uz Aizkraukles rajonu, un 1974. gadā es sāku strādāt Neretas patērētāju biedrībā. Gadu vadīju Zalves ēdnīcu, pēc tam mani pārcēla un Neretas vidusskolu par šefpavāri. 1984. gadā sāku strādāt par Neretas patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma priekšnieci. Vadīju lielu kolektīvu, ap septiņdesmit darbinieku. Biju jauna, un viegli nebija. Vēlāk to pārņēma Aizkraukles patērētāju biedrība, un es biju Neretas zonas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu ražošanas pārzine.
— Kāpēc izlēmāt dibināt savu uzņēmumu?
— To izlēmu, kad deviņdesmito gadu sākumā viss sāka “iet uz grunti”, valsts uzņēmumus likvidēja, un es zināju, ka varu palikt bez darba. Nopirku konditorejas ceha telpas Neretā un bijušajā noliktavā iekārtoju kafejnīcu, ražotnes telpā — virtuvi. Biju viena no pirmajām privātā uzņēmuma īpašniecēm Neretā un tā visus šos gadus “kuļos”. Šogad aprīlī uzņēmumam būs divpadsmit gadu.
“Mamm, tu nedrīksti padoties!”
— Vai sākums bija grūts?
— Toreiz grūtumu nejutu. Paņēmu bankā aizdevumu, to atdevu pusgada laikā, jo biznesā veicās. Tolaik nebija ne īpašas konkurences, ne tik stingru prasību. Turklāt sākumā palīdzēja meita, viņa pirms astoņiem gadiem traģiski gāja bojā…
— Tagad jums palīdz dēls?
— Dēlam ir sava ģimene, viņš dzīvo Rīgā un apvieno darbu ar mācībām Sporta pedagoģijas akadēmijā. Taču viņš man daudz palīdz saimnieciskos darbos, svarīgs arī dēla morālais atbalsts. Kad sāku sūroties, ka visa šī skriešana apnikusi, viņš allaž atgādina: “Mamm, tu nedrīksti padoties!”. Pirms pāris gadiem gribēju visu pārdot un doties uz Rīgu, taču beigās pārdomāju — te ir tik daudz ieguldīts, pašu rokām viss iekārtots, cīnīšos līdz pēdējam! Nesen nopirku blakustelpu un iekārtoju banketu zāli. Nu kafejnīcai ir arī ražošanas telpa, kur top gaļas izstrādājumi, kurus var iegādāties tepat veikalā.
Ar intuīciju un emocijām
— Sieviete biznesā — tā, jūsuprāt, ir priekšrocība?
— Uzskatu, ka vīrieši labāk saprot saimniecisko pusi, taču ir jomas, kurās sieviete tiks galā veiksmīgāk. Arī tirdzniecībā un ēdināšanā. Sievietei palīdz intuīcija un emocijas, es zinu arī, kurā brīdī vajag paklusēt.
— Ko vērtīgu esat šajā laikā ieguvusi?
— Daudz atziņu dzīvē pārbaudīts, arī tas, ka jāriskē, lai vinnētu. Esmu ne vienreiz vien riskējusi, gan ņemot kredītu, gan iegādājoties ēkas un nezinot, kas būs rīt. Cilvēks daudz ko iemācās, piemēram, ceļot piebūvi kafejnīcai un remontējot telpas, celtniecībā jau saprotu tik daudz, ka varētu strādāt par būvdarbu brigadieri. Vienīgais, kas man nepatīk, ir braukt ar automašīnu. Kaut vadītājas apliecība man ir, pati auto nestūrēju.
Galā esmu tikusi, bet bagāta neesmu kļuvusi. Man ir dzīvoklis, darba mašīna, un man pietiek. Vienkārši ir jāstrādā. Kaut man ir piecdesmit, esmu taču vēl stipra un jauna. Ienāk cilvēki, parunājas, allaž esi dzīves vidū — arī tas ir ieguvums.
Darbā kā mājās
— Jūs esat prasīga vadītāja?
— Tā tas ir, taču uzskatu — es spēšu saprasties ar tiem, kuri grib strādāt. Man nepatīk, ja cilvēks ir nevīžīgs, nemāk sakopt ne sevi, ne darbavietu. Varbūt esmu pedantiska, bet citādi šajā darbā nevar. Daudzi cilvēki vēl kā padomju laikos pieraduši, ka viņiem nedrīkst aizrādīt. Es gribu, lai viss būtu labi izdarīts, un tāpēc prasu rūpīgu attieksmi. Arī no manis, strādājot vadošā amatā, allaž ir prasīts. Daudz mācījos no savas bijušās priekšnieces, tagad Skrīveru pārtikas kombināta direktores Laimas Strautiņas, kura bija ļoti stingra un korekta vadītāja.
Šajos gados darbinieki ir mainījušies, vienīgi grāmatvede Anda strādā kopš pirmsākumiem. Tagad uzņēmumā ir astoņas darbinieces, taču arī pati strādāju kafejnīcā aiz letes un klāju galdus. Kolektīvs ir ļoti saliedēts, un, ja kāda strādniece aizietu projām, man būtu ļoti žēl. Manas darbinieces ir jaunākas par mani, viņu vidū arī es jūtos jauna.
— Vadot uzņēmumu, ir laiks arī atpūtai?
— Reizēm piešķiru sev pāris brīvdienu, taču drīz atkal gribas uz darbu, jo te jūtos kā otrās mājās. Garākā atvaļinājumā neesmu bijusi, vienīgi reiz kopā ar dēla ģimeni devos nedēļu ilgā ceļojumā pa savu dzimto Latgales pusi. Tad gan mobilo telefonu biju atslēgusi, taču, atkal iebraucot Neretā, dēls jau zināja: “Tevi “Pie kamīna” pievest?”.
Saimnieciskums šūpulī ielikts
— Vai atlicināt brīžus arī savam vaļaspriekam — rokdarbiem un lasīšanai?
— Grāmatas aizvien daudz lasu, tāpat avīzes un žurnālus. Pēc darba tā ir laba atslodze, varu lasīt līdz pusnaktij un tāpat rīta agrumā jūtos mundra. Adīšanai un tamborēšanai laika vairs neatliek, bet agrāk šī nodarbe ļoti patika. Adīju cepures un svīterus gan bērniem, gan radiem un draugiem. Šo prasmi man māte laikam šūpulī ielikusi, viņa bija liela rokdarbniece. Mātei patika saimniekot mājās, viņa auda, un mājās mums pat palagi un spilvendrānas bija izšūtas. Mana māte bija laba saimniece un klāja viesību galdus Aulejas pusē, es gāju viņai palīgā un jau kopš mazotnes zināju, ka izvēlēšos profesiju, kura saistīta ar ēdienu gatavošanu.
— Kā jūs sevi mēdzat palutināt?
— Pavisam sievišķīgi — aizeju uz frizētavu, nopērku kādu nieciņu. Man nevajag dārgus kažokus, taču jaunu svīteri, blūzīti, ja iepatīkas, noteikti sev nopērku.
Bērnība pie ezera
— Kādu jūs sevi atceraties bērnībā?
— Kā vienkāršu lauku meiteni, kurai vajadzēja daudz strādāt. Pamanījos arī blēņas sadarīt. Māte lika ravēt bietes, bet es izkaplēju visu vagu, neatstājot tur gan nezāles, gan bietes. Man tik ļoti gribējās iet uz ezeru kopā ar kaimiņu bērniem, bet bija jāstrādā. Dabūju pamatīgu brāzienu, jo māte manu viltību atklāja. Bērnības atmiņās galvenā vieta ir ezeram, tas bija turpat pie mājām. Kopā ar brālēniem un māsīcām gājām peldēties, makšķerēt, un man kā jaunākajai bija uzticēts atbildīgs uzdevums — likt sliekas uz āķa. Man ir arī piecus gadus vecāka māsa Silvija, bet mums bija maz kopīgu gaitu, jo tad, kad es mācījos 3. klasē, viņa jau studēja Rīgā.
Cilvēkam vajag mīlestību
— Kā dzīvē bijis ar mīlestību?
— Kur nu bez tās! Ar nākamo vīru Hariju iepazināmies, kad strādāju Zalvē. Jaunumi ātri izplatās, un visi arī netālajā Neretas pusē zināja, ka Zalves ēdnīcā strādā jaunas meičas. Puiši brauca lūkoties, tā arī iepazinos ar Hariju, un mēs drīz apprecējāmies. Tagad jau sen esam šķīrušies, bet mūsu attiecības ir labas. Mums taču ir dēls un abiem vienīgais mazbērniņš. Bijušais vīrs bija arī manā 50 gadu jubilejā, kuru man sarīkoja bērni. Harijs strādā Neretas vidusskolā par saimniecības daļas vadītāju.
— Jūs sevi uzskatāt par laimīgu cilvēku?
— Es esmu laimīga. Bērni mani mīl, un cilvēka laimei galvenais ir ģimene, man tā ir dēls, vedekla un mazmeitiņa. Ar bērniem sazvanāmies katru dienu, un, ja kādu dienu nepiezvanu, viņi tūlīt zvana paši: “Ko tu, mamm, nezvani?”. Kad kļūst skumji, braucu pie bērniem uz Rīgu. Satiekot mazmeitiņu, atkal jūtos laimīga, un tā man ir kā dāvana. Ļoti labi jūtos arī kā omīte, mazā Megija mani sauc par Sanitu.
Pase ar kristību vārdu
— Arī neretieši jūs tā sauc. Jums ir divi vārdi?
— Sanita ir vecāku dotais vārds. Esmu kristīta baznīcā, un tolaik Latgalē bērniem deva tikai kristīgus vārdus, tāpēc dokumentos man ierakstīts cits — Staņislava. Esmu katoliete un uzskatu, ka to mainīt nedrīkstu. Modernais vecāku dotais vārds gan nav oficiāli reģistrēts, taču arī tas ir mans vārds, un daudzi pat nezina, ka mani sauc savādāk.
— Kopš mazotnes esat arī kristīgi audzināta?
— Kā gan citādi! Latgales pusē tā bija pieņemts. Tagad uz baznīcu eju tikai svētku reizēs, taču Dievs visu laiku ir manā sirdī. Savas domas izdomāju un lūdzu arī vienatnē, tā paliek vieglāk. Dievs cilvēkam palīdz dvēseliski, bet dzīvi katram jāveido ar savu gudrību un rokām.
Abās “frontes” pusēs
— Neretas pusē esat ienācēja. Jūsuprāt, vietējie jūs ir pieņēmuši?
— Šķiet, ka jā. Ar cilvēkiem cenšos saprasties. Vienīgais, par ko divpadsmit gadu laikā sāpējusi sirds, bija pagasta padomes noraidījums piebūves celtniecībai. Tādēļ būvniecība aizkavējās gadu. Toreiz veselu dienu raudāju, un par to asaras birst vēl šodien. Kāpēc tāda attieksme no savējiem… Vēlāk atļauju tomēr saņēmu. Cilvēkiem, kuri toreiz izlēma man par sliktu, esmu piedevusi.
— Jūs nekad neturat ļaunu prātu?
— Dažkārt uzņēmēji izsaka pārmetumus kontrolējošo dienestu darbiniekiem, taču man nekādu iebilžu nav. Esmu bijusi arī “frontes” otrā pusē — savulaik patērētāju biedrībā arī man vajadzēja kontrolēt kafejnīcas, pārbaudīt cenas un citas lietas. Tas ir šo cilvēku darbs, un paši vien esam vainīgi, ja kaut kas nav kārtībā. Es to ļoti labi saprotu un cenšos ievērot visus ieteikumus.
— Vai jums ir kāds sapnis, kuru gribat piepildīt?
— Klusībā ceru, ka manam darbam būs turpinātājs — dēls vai varbūt mazmeitiņa. Tas man būtu labākais atalgojums. To, kas savām rokām iekārtots un sarūpēts, negribas citiem atdot.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Staņislava Markūne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada
31. janvāris, Krāslavas rajona Aulejas pagasts.
NODARBOŠANĀS: SIA “SANITA LM” direktore.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu, sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģe.
ĢIMENE: dēls Linards (23 gadi), vedekla Agita, mazmeita Megija (3).
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, savulaik arī adīšana un tamborēšana.
