Grāmatu “Atradene un eņģelis” valliete Gina Viegliņa rakstīja vairākus gadus un atzīst, ka autobiogrāfisko stāstu radīt nebija viegli. “Divus gadus raudāju, kamēr izraudāju,” saka autore. Viņas veikumu lasītāji jau var novērtēt — darbs nopērkams apgāda “Jumava” grāmatnīcās, bet nākamnedēļ, 31. martā, pulksten 15 Valles pagasta bibliotēkā notiks atvēršanas pasākums.
“Dievs kungs, palīdzi!” Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm, meklēja savu Cilvēku, Mazo bērnu.” Tā sākas grāmata “Atradene un eņģelis”.
“Kā mazs zīdainītis esmu kaut kur atrasta, pirmais bērnunams, kurā dzīvoju, bija Kalkūnē, nākamais — Rīgā. Tad pamāte un internātskola. Ir gan šķēršļi, gan sapņi. Nav māju. Ne uz vienu nedrīkst paļauties. Pa retam gadās labi cilvēki. Tagad par to visu varu runāt distancējoties,” stāsta Gina Viegliņa. “Rakstīju pēc izdevniecības lūguma un raudāju divus gadus, kamēr rakstīju, nu jau viss ir izraudāts, uzrakstīts un posms noslēdzies. Laikam tā ir tāda attīrīšanās no bijušā. Pagātne vienmēr traucēja dzīvot, beidzot esmu tikusi no tās vaļā. Nekad savu izcelsmi neuzzināšu, un nu jau gan cauri, vairs neurda. Ar piedošanu, kas ir ļoti svarīga, nav viegli. Tā bieži vien nāk par vēlu, bet bez piedošanas tālāk nevar iet.”
Autore teic, ka grāmatā minētais Eņģelis ir piedzīvots, ne reizi vien satikts un pasargājis dažādās situācijās. “Es tam ticu. Tāpat kā Dievam. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis,” piebilst rakstniece. “Uz bērnunama bērniem toreiz skatījās kā uz padibenēm, tie noteikti būs zagļi, noziedznieki, ielasmeitas. Zīmogs bija visiem šiem bērniem.”
Autobiogrāfiskais romāns ir pabeigts, bet citi turpinās — top dzejoļi, sākta jauna bērnu grāmata, šogad iznāks arī jauna krāsojamā grāmata. Krietnu daļu rakstnieces laika aizņem vēsturisks darbs par Nameja meitu. “Nezinu, kas tur iznāks,” noteic Gina Viegliņa. “Ir jāraksta. Tā ir nepieciešamība. Ko lai es citu daru? Nemāku sēdēt un skatīties griestos. No rītiem rakstu, bet, kad esmu iegrimusi grāmatā, pat naktīs neguļu, mostos, domāju. Tāda dzīve — Dievs ir uzdevis, eņģelis sargā.”
Anotācija
“Grāmata ir vēstījums par bērnu — atradeni, kurš visu mūžu nodzīvojis bez vecākiem, bez ģimenes. Viņam viss ir svešs — ģimene, vecāku mīlestība, glāsts, rotaļlietas. Viņš ķepurojas pa šo dzīvi, kā nu prot, kā var.
Šodien, pēc daudziem gadiem, grāmatas autore vēl visiem bērniem ģimeni, vecākus un viņu mīlestību. Lai neviens nekad šiem atradeņiem, bez vecākiem esošajiem bērniem, nevarētu pateikt — tu esi nekas! Tu esi niecība! Vēlu katram cilvēkam, lai viņam blakus vienmēr būtu savs Sargeņģelis un Dievs!”
