“Šis ir pats dzīves un lielo sapņu sākums,” saka aizkraukliete Anete Sekace, kura parīt svinēs ceturtdaļgadsimta jubileju. Ar ballīti, ar mīļajiem un vislabākajām draudzenēm pasaulē!
“Parasti uzreiz nezinu, cik man gadu, jo aizvien ir sajūta, ka esmu palikusi savos 18,” satiekoties saka Anete. “Šogad to atceros, jo māsa jau laikus atgādina: tev jau ceturtdaļgadsimts!”
Vai šajā laikā — 25 gados — kaut kas nozīmīgs jau sasniegts? “Noteikti,” saka jubilāre. “Esmu pabeigusi augstskolu, kļuvusi patstāvīga un arī prātīgāka.” Anete Latvijas Biznesa koledžā apguvusi uzņēmējdarbības, tūrisma un viesnīcu vadības programmu. Augot uzņēmēju ģimenē, meitene jau vidusskolas laikā bija pārliecināta: jāstudē kāda nopietna joma, tātad — uzņēmējdarbība. “Mana domāšana jau tad bija izveidojusies kā darba devējam, nevis darba ņēmējam,” paskaidro jauniete. “Lai studijas būtu interesantākas, izvēlējos iepazīt arī tūrisma biznesu.”
Pati pelna, pati tērē
Anete atklāj, ka izvēlētā augstskola viņai bijis pārsteigums: “Vispirms skola parādīja, kā veidot biznesu. Mācību process lielā mērā bija balstīts nevis uz studentu zināšanām, bet gan aprēķiniem, kā studentam likt par visu maksāt, un šī sistēma mani šokēja.” Jauniete atzīst, ka skolas pluss ir izcilie pasniedzēji, un arī par iegūtajām zināšanām sūdzēties nevar — dzīvē noderēs gan lietvedības un grāmatvedības, gan valodu un tūrisma jomas zināšanas.
Tās viņa jau likusi lietā, pēc koledžas absolvēšanas strādājot plastmasas logu ražotnē. Reizēm klienti gan bijuši pārsteigti: vajag padomu, bet te pasūtījumus pieņem jauna meitene! “Pierada, turklāt arī es no logiem kaut ko saprotu,” nosmej Anete.
Jauniete uzskata, ka pēc augstskolas beigšanas nav viegli atrast darbu, jo visur vajag darba pieredzi, bet kur lai pie to gūst? Viņai šajā ziņā problēmu neesot bijis — kopš 14 gadu vecuma meitene vasarās strādāja dažādos veikalos Aizkrauklē. “Pati vēlējos pelnīt un savu naudu arī tērēt,” saka viņa. Vēlāk iemaņas un pieredze palīdzēja atrast darbu Rīgā, ko varēja apvienot ar studijām.
Ģimenes simbols pa rokai
Anete ir vecākā māsa ģimenē, viņai ir četrus gadus jaunāks brālis Pauls un piecus gadus jaunāka māsa Elīza. “Vecākajai būt ir forši,” uzskata viņa. “Manī jau no mazotnes veidojās atbildības izjūta. Visas mazāko blēņas, sākot ar izgāztiem puķupodiem un jauno frizieru pūliņiem, ja tos īstenoja manas pieskatīšanas laikā, man arī bija jāneitralizē,” atceras Anete. “Mēs katrs esam atšķirīgi, katram ir savi plusi un mīnusi, taču mēs viens otru papildinām.” Māsas un brālis dzimuši 8. datumā, savukārt Anetei vārdadiena ir 8. oktobrī, tāpēc vecākajai māsai uz rokas uztetovēts ģimenes simbols — daļējs astotnieks, kas ir arī stilizēta horoskopa zīme.
Kāda Anete bija bērnībā? “Ļoti kautrīga, klusa. Man ļoti nepatika maskas, pārģērbšanās tēlos un nepatika uzstāties publikai,” atceras viņa. “Daudz labāk jutos savu draudzeņu kompānijā, jo biju diezgan noslēgta. Pusaudzes gados esmu sagādājusi vecākiem vienu otru pārsteigumu, taču, kad veiksmīgi tiec šim vecumposmam garām, pati sāc saprast: es tāda neesmu! Zūd vēlme kādam līdzināties vai izrādīties.”
“Lai veicas! Zvēriņiem!”
Arī tagad Anetei atbildības netrūkst. Viņa ar draugu dzīvo mājā Sērenē, un viņiem ir trīs lieli suņi, par kuriem jārūpējas — vācu aitusuns Brenda un Veimāras putnusuņi brāļi Kims un Niko. Sākumā šķirnes suņu audzētavā paņēmuši vienu kucēnu, bet mājās sprieduši: brālītis noteikti skumst… Tad braukuši pakaļ arī otram. “Šīs šķirnes pārstāvji ir medību suņi, taču mums viņi vairāk ir kā ģimenes locekļi,” saka saimniece.
Anetei ar draugu ir kopīgs vaļasprieks — šaušana ar loku, kuru sākumā izmēģinājusi pati, bet vēlāk ievilinājusi arī draugu. Drīz abus šis sporta veids tik ļoti aizrāva, ka piedalījušies dažās sacensībās un pasūtījuši sev piemērotus lokus. Tagad pie mājas izveidotajā loka šaušanas stendā roku var iemēģināt arī viesi.
Meitene atklāj, ka viņai patīk šaut ar pneimatisko šauteni, bet tikai šautuvē. Draugs, tētis, vectēvs un citi ģimenes locekļi ir mednieki, taču Aneti šī joma noteikti neaizrauj. “Man žēl dzīvnieku, es viņus mīlu,” saka jauniete. Viņa atceras: kad tētis gājis medībās, mazā māsiņa parasti novēlēja: “Lai veicas!” Kad tētis aizvēra durvis, papildināja: “Zvēriņiem!”
Anete aizrāvusies arī ar aerobiku, pilatēm un jogu, apmeklē treniņus Aizkraukles sporta centrā. “Man patīk tā sajūta, kas liek saņemties, liek iet un darīt pat tad, kad gribas paslinkot,” saka viņa. Savukārt no omītes mazmeita mantojusi aizraušanos ar kulināriju. Anete atzīst, ka omītei un opītim bijusi liela loma, lai “mazbērnus izveidotu par cilvēkiem”. Vecvecāki laukos radinājuši mazbērnus pie darba, likuši ravēt un arī kūtī ieiet. Protams, saimei jāēd, un pamazām virtuvē sākusi saimniekot arī mazmeita. “Tagad ar omīti jau apmaināmies receptēm un pavārgrāmata ir viena no manām mīļākajām lasāmvielām,” smej meitene.
“Mana lielākā bagātība ir ģimene, man viņi visi ir ļoti svarīgi,” saka jubilāre. “Pusaudzes gados arī man šķita: kurš gan spēj normāli sarunāties ar saviem vecākiem? Tagad tā vairs nedomāju, tētis un mamma ir tie cilvēki, uz kuriem vienmēr varu paļauties.”
Stabilie dzīves pamati
Kad jautāju, vai ceturtdaļgadsimta jubilejā būs arī svinības, vaininiece nosaka: “Ballīte būs!” Tā būs īsta tikai tad, ja blakus būs ģimene, bet nākamās vēlamāko viesu sarakstā ir Anetes draudzenes, ar divām no tām cieša draudzība saista jau kopš bērnudārza vecuma. “Mums vienmēr prieks satikties, un noteikti nav kā tajā anekdotē: atnāca visas, nav par ko parunāt… Mums ir. Vienai otru nevajag aprunāt. Ik dienu sazināmies, viena otru atbalstām. Katra strādājam savā jomā, un, kad satiekamies, ir interesanti uzzināt, kas jauns medicīnā, optometrijā vai ceļu policijā. Esam dažādas, bet mūs vieno kopīgs skatījums uz dzīves vērtībām, piedzīvojumi, skolas gadi.”
Vai jubilejas reizē ir arī kāda klusa vēlēšanās? “Man ir svarīgi, lai pašiem tuvākajiem viss ir kārtībā,” saka viņa. “Kā Vērša zīmē dzimušai, man vajag, lai dzīvē būtu stabilitāte. Ja kāds pamatakmens izkustas, mani pārņem panika, un daru visu iespējamo, lai to iemūrētu atpakaļ vietā.” ◆
