“Mani dzīve nav lutinājusi,” saka Jānis Aleksejevs no Pļaviņām, atceroties likteņa pavērsienus, par kuriem arī pēc daudziem gadiem nevar runāt bez aizkustinājuma.
“Mani dzīve nav lutinājusi,” saka Jānis Aleksejevs no Pļaviņām, atceroties likteņa pavērsienus, par kuriem arī pēc daudziem gadiem nevar runāt bez aizkustinājuma. Sajūta, ka nekas te vairs nesaista, ir iemesls, kādēļ 22 gadi pavadīti tālu prom no Latvijas — Magadanas zelta raktuvēs. Skarbais klimats norūda fiziski, bet nekas nespēj mainīt sirdi. Lai gan pats Jānis Aleksejevs uzskata, ka vīrietim jūtīgums nav laba īpašība, vienaldzīgs viņš nespēj būt arī savā tagadējā darbā.
Zeltu mēra tonnās
— Kāpēc jūs savulaik pametāt Latviju un devāties uz Ziemeļiem?
— Kāds paziņa no Pļaviņām bija strādājis Magadanā un pierunāja arī mani doties turp. Zelta raktuvēs varēja labi nopelnīt, sākumā maksāja 1200, vēlāk pusotru tūkstoti dolāru mēnesī, tolaik tā bija liela nauda. Uz Magadanu aizbraucu 1976. gadā, tur pavadīju divdesmit divus gadus. Pats gan zeltu neraku, biju autovadītājs un vadāju priekšniecību.
— Magadanā dzīvojāt viens?
— Tolaik ar otro sievu Tatjanu tikai gadu bijām precējušies. Sākumā aizbraucu viens, vēlāk viņa atbrauca pie manis. Mūsu dēls piedzima Latvijā. Kad Valentīnam bija trīs gadi, ģimene atkal brauca man līdzi. Sieva ar dēlu uz Latviju pārcēlās 1996. gadā, jo dēlam bija jāsāk iet skolā, es atgriezos tikai pēc pāris gadiem.
— Kā rok zeltu?
— Ziemā deviņus mēnešus no zemes dzīlēm velk ārā zelta rūdu, raktuves ir vidēji divdesmit trīs metru dziļumā. Jūnija vidū sākas vasara, tā ilgst divarpus mēnešu. Tad zeltu skalo — buldozeri zemi šķūrē tādā kā milzīgā vannā, ar jaudīgiem sūkņiem to sūknē un sajauc ar ūdeni, akmeņi, zemes pikas un smiltis nogrimst, bet zelta smiltis paliek virspusē. Laboratorijās to attīra un konteineros sūta projām. Gada norma bija vairāk nekā divdesmit tonnu zelta, un to arī izpildījām. Divos gadu desmitos iegūts apmēram 500 tonnu zelta. Sākumā dažviet ieguva pat divdesmit gramu no kubikmetra, vēlāk, kad zelta rūda sāka izsīkt, vairs varēja izskalot tikai pusotru gramu.
Ziemā ceļa nav
— Darbs ir ļoti smags?
— Jāstrādā garas stundas, turklāt ir bīstami darba apstākļi. Ne reizi vien neuzmanības dēļ gāja bojā cilvēki. Zelta raktuvēs strādāja lielākoties iebraucēji — čukči, ukraiņi, latviešu bija maz, taču cilvēki satika ļoti labi. Zelta raktuvēs kuru katru jau darbā neņēma, tur varēja tikt ar paziņu ieteikumu.
— Kādi strādniekiem bija sadzīves apstākļi?
— Sākumā dzīvojām siltinātās barakas tipa teltīs, vēlāk sadzīves apstākļi uzlabojās. Es drīz iekārtojos labiekārtotā dzīvoklī daudzstāvu mājā. Arī dabas apstākļi Magadanā ir bargi — sals, sniegs un putenis. Ziemā ne reizi vien lēcu no otrā stāva sniegā, lai tiktu uz darbu, jo durvis bija aizputinātas. Sals ir tik stiprs, ka sniegs sasalst, nav tā, ka iestiedz kupenā. Sniegam var iet pa virsu. Ziemā ceļus netīra, to vienkārši nav. Traktors, kuram pieāķētas smagas metāla caurules, uz kurām smagumam vēl uzliek slogu, sniegu sablietē. Tīrīt nav nozīmes, jo vējš vienā mirklī eju aizputina.
Mūžīgā sasaluma miers
— Nebija grūti pierast pie jaunās dzīves un klimata?
— Sākumā bija grūti, bet ar laiku pierod pie visa. Arī uz Latviju pārāk negribējās, te man nepalika daudz tuvinieku. Dzīve mani bija pietiekami situsi, tad vēl sāpīga šķiršanās, jutos pat laimīgs, ka esmu no tā visa projām.
Magadanā bija vieglāk dzīvot. Tur valda mūžīgais sasalums, dārzu nav, visu nopērk veikalā, un vienīgās rūpes cilvēkiem ir darbs un mājas. Te par visu jādomā pašam. Lai gan esmu laukos audzis, no dārza darbiem neko nesaprotu. Vecāki man iemācīja strādāt, bet īstā dzīves skola man bija Ziemeļos. Tagad atkal esmu pieradis un no Latvijas vairs prom nebrauktu.
— Vai tolaik uz Latviju nebraucāt?
— Pavadīju te atvaļinājumus — divus gadus nostrādājot, varēja doties pusgadu ilgā atvaļinājumā. Lai gan esmu latvietis, tik ļoti bija pierasts runāt krieviski, ka, atbraucot uz Latviju, vieglāk bija sarunāties krieviski. Sieva ir krievu tautības, ģimenē sarunājamies abās valodās, bet dēls mācās latviešu mācībvalodas skolā.
Arī tagad Magadanā ir zelta raktuves. Deviņdesmito gadu beigās gan tur sāka klāties arvien sliktāk, tāpēc atgriezos Latvijā. 2001. gadā es biju uz turieni aizbraucis. Vieta, kur pusmūžs nodzīvots, tomēr pievelk.
Brāļi aug kā vilcēni
— Esat dzimis Mazzalvē, kā nokļuvāt Pļaviņās?
— Tas ir garš stāsts, kurš sākas ar drūmām bērnības atmiņām. Kad man bija deviņi gadi, smagi saslima māte. Trīs gadus viņa gulēja slimības gultā un nomira, kad man bija divpadsmit gadu. Mēs, trīs brāļi, kļuvām bāreņi, un dzīve mūs izmētāja katru uz savu pusi. Savu tēvu neesmu redzējis, vecmāmiņu mums nebija, un pēc mātes nāves palikām vieni, tā arī izaugām kā vilcēni.
Sākumā dzīvoju pie mātesmāsas Ritē, tur divus gadus mācījos skolā un vasarās ganīju govis, strādāju citus lauku darbus, pelnot iztiku. Radu ģimenē bija daudz bērnu, un vēlāk mani pieņēma audžumāte Ida Osīte Mazzalvē. Viņi bija sveši cilvēki, kuriem tolaik bērnu nebija, mani audzināja kā savējo. 1962. gadā, kad aizgāju dienēt, maniem audžuvecākiem piedzima dēls.
Pēc dienesta armijā mācījos Jēkabpilī, ieguvu autovadītāja apliecību. Kādu laiku strādāju Jēkabpils autobusu parka Pļaviņu filiālē un pārnācu uz šo pilsētu.
— Tagad tiekaties ar savējiem?
— Esmu jaunākais dēls, viens brālis dzīvo Mazzalvē, otrs traģiski gāja bojā Atmodas gados, pat uz viņa bērēm netiku. Daudzus gadus brāli nebiju redzējis, tikai pēc atgriešanās no Magadanas atkal satikāmies. Audžutēvs nomira pirms pieciem gadiem, pie audžumātes braucu ciemos.
Vīrietim emocijas nepiestāv
— Kur iepazināties ar sievu?
— Viņa ir pļaviņiete, un te arī satikāmies. Tatjana ir jaunāka par mani. Kad apprecējāmies, viņa nesen bija beigusi vidusskolu. Drīz būs 30 gadu, kopš esam kopā. Lai gan neiztiekam bez strīdiem, varu teikt, ka mana otrā laulība ir izdevusies. Sieva gan man bieži pārmeta, ka nekur negribēju iet. Esmu tāds vientuļnieks, kurš labi jūtas mājās. Kompānijā varu nosēdēt divas stundas, un man pietiek.
— Vienīgais dēls jūsu ģimenē droši vien ir ļoti gaidīts un lutināts?
— Pašam nav bijis māsas, arī mātes zaudējums laikam ietekmēja, tāpēc gribēju, lai man būtu arī meita. Taču tam nebija lemts piepildīties. Dēlam esmu diezgan stingrs tēvs. Valentīnam ir “mīksta” sirds, tādēļ reizēm nākas iekulties nepatikšanās. Laikam jau vīrietim emocionalitāte par labu nenāk.
Ar Ziemeļu rūdījumu
— Piecus gadus stūrējat Pļaviņu neatliekamā medicīniskā dienesta automašīnu. Kādēļ tāda izvēle?
— Latvijā atgriezos 1999. gadā, dažus mēnešus atpūtos un 1. decembrī sāku strādāt šajā darbā. Sākumā domāju braukt atpakaļ, arī priekšniecība aicināja, taču Magadanā vairs nevarēja daudz nopelnīt. Pļaviņu slimnīcā vajadzēja autovadītāju, un es paliku tepat.
— Jums šis darbs patīk?
— Esmu apmierināts, kaut viegls tas nav. Ir daudz smagu brīžu, kad cilvēki mirst mašīnā. Citreiz aizbraucam izsaukumā, bet esam ieradušies par vēlu — cilvēka vairs nav. Esmu emocionāls, smagi noskatīties, kad piederīgais atvadās no mirstoša cilvēka.
Ir grūti arī fiziski, piemēram, bijis pa kāpnēm daudzdzīvokļu mājā jānes 140 kilogramu smags cilvēks. Kad tiekam līdz mašīnai, feldšerīte saka — es vairs nevaru pacelt. Kolēģi ziemā pie slimnieka briduši un viņu nestuvēs uz mašīnu nesuši pat pusotru kilometru, jo ceļu aizšķērsojis nolūzis koks.
Nu jau esmu pensionārs, bet, kamēr veselība laba, turpināšu strādāt. Man palīdz arī Ziemeļos gūtais rūdījums. Ne reizi neesmu slimojis, man nekad nav bijusi temperatūra. Arī visi zobi aizvien mutē.
Nelaimes notiek pilnmēnesī
— Darbā noteikti ir arī gaišie brīži?
Labi kļūst, kad izdodas cilvēkam palīdzēt. Aizvedam uz Aizkraukles slimnīcu kādu vecāku pacientu, tur viņu sagaida bērni un pasaka mums paldies par to, ka palīdzējām.
Pļaviņu “ātrās palīdzības” kolektīvs ir ļoti jauks, iejūtīgas un profesionālas feldšeres, četri pieredzējuši autovadītāji. Katrs savu darbu zina, arī tehnika labā kārtībā. Ja pret mašīnu labi izturas, tā godam kalpo. Atbalstu principu — pats brauc un lauz, pats arī remontē! Arī savu automašīnu remontēju pats, nevis braucu uz servisu.
— Pļaviņu “ātrās palīdzības” brigādei ir daudz darba?
— Lai gan mūsu pārziņā ir tikai pilsēta un apkārtējie pagasti — Aiviekste, Bebri, Irši un Vietalva, dažkārt darba ir ļoti daudz. Neticēju, kad sākumā kolēģi teica, ka pilnmēness laikā notiek daudz nelaimju, bet tagad esmu par to pārliecinājies. Tieši pilnmēnesī cilvēki gūst vairāk traumu, cieš avārijās un izdara pašnāvības. Arī ļoti daudz bērnu applaucējas.
Kad Pļaviņās bija slimnīca, materiālā situācija bija sliktāka, tagad esam Aizkraukles slimnīcas paspārnē un jūtam arī rūpes par sevi. Slimnīcas vadītājs Ēriks Vizulis ir atsaucīgs, nekad neatsaka, ja kaut ko lūdzam. Pļaviņiešiem ir grūtāk, ka te vairs nav slimnīcas. Būtu labi, ja darbotos vismaz rentgens, jo tagad jādodas uz Aizkraukli vai Jēkabpili. Vismaz laboratorija ir tepat.
— Vai atbalstāt mediķu un ātrās palīdzības autovadītāju aktivitātes, pieprasot palielināt algu?
— Mediķiem par smagu darbu alga ir pārlieku maza. Arī autovadītāja alga ir 89 lati, vēl 11 latu saņemu par sanitāra darbu. Mašīna ne tikai jāstūrē un jāremontē, izsaukumos jāpalīdz arī feldšerēm. Pēc nodokļu nomaksas minimālo algu saņemam, tieši tāpat kā daudzi cilvēki mūsu valstī, kuru labklājība nevienam nerūp.
Bezcerība sāpina
— Kā vērtējat pārmaiņas Latvijā?
— Atceros, kad 1989. gadā atbraucu no Ziemeļiem, draugs mudināja: “Brauksim stāvēt Baltijas ceļā, tas ir Latvijai svarīgs laiks.” Pēc dažiem gadiem, atkal būdams Latvijā, jautāju viņam, kā nu ir? Draugs noteica īsi: “Zini, Jāni, nu ir s…!”. Par šo frāzi aizvien pasmejos, tomēr tā trāpīgi raksturo daudzu izjūtas. Cilvēku emocijas noplakušas, bet neatkarība nesusi arī daudz grūtību.
Latvijā labāk gan nekļūst. Smagi noskatīties cilvēku nabadzībā. Aizbraucam uz lauku mājām, kuras drīzāk līdzinās šķūnim, un šķiet neticami, ka tur dzīvo cilvēki. Vecāki dzer, bērni dienām maizīti nav ēduši un žēlām acīm skatās uz svešiniekiem… Žēl, bet visiem nepalīdzēsi.
Palīdz attieksme pret darbu
— Dzīve jums iemācījusi principus, kurus nekad nepārkāpjat?
— Viens no tiem — nekad neņemšu to, kas pieder citam. Tas savā ziņā ir arī audžuvecāku nopelns, kuri mani ļoti stingri audzināja. Šņabi sāku iedzert 36 gadu vecumā, smēķēt tā arī neesmu iemācījies.
— Godīgums pašam palīdzējis?
— Ne tik daudz godīgums, cik attieksme pret darbu. Oktobrī palika 40 gadu, kopš strādāju par autovadītāju. Ne reizi neesmu atlaists vai dabūjis brāzienu par to, ka savu darbu neesmu godam paveicis.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Aleksejevs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1941. gada 1. decembris, Mazzalves pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu neatliekamā medicīniskā dienesta autovadītājs.
ĢIMENE: sieva Tatjana — tehniskā darbiniece Pļaviņu vidusskolā, dēls Valentīns (13) — mācās M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā.
VAĻASPRIEKS: automašīnas un ar tām saistītas lietas.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
