Ir cilvēki, kuri aizmirstas ātri, un ir tādi, kuri atmiņā paliek ilgi. Ar Veriņu iepazinos, kad mācījos vidusskolā un vasarās palīdzēju lauku darbos.
Divas vasaras deviņdesmito gadu beigās pavadīju “Austrumos”, palīdzot vecajai sievai darbos — kopā vācām sienu, ravējām dārzu, apkopām lopus, viņu Veriņai nebija daudz — zirgs, govs un pāris sivēnu.
Īpaši runīga Veriņa nebija. Garākas sarunas izvērtās vakaros, kad uz tuvējo upi vedu dzirdīt ābolaino zirgu Grimu un Veriņa dažreiz nāca līdzi. Apsēdāmies uz vecās nomelnējušās laivas, kuru neilgi pirms aiziešanas aizsaulē uzbūvēja Veriņas vīrs Jānis, un ļāvām Grimai iebrist ūdenī, veldzēt slāpes un pēc tam šķīt krastā augošo lekno zāli. Zirgs lēni plūca zāli, ar asti dzenājot sīkos asinskāros knišļus, saule laidās uz rietu un Veriņa labprāt kavējās atmiņās par pagājušajiem laikiem.
Skola otrajā plānā
Veriņa, pilnā vārdā Ksaverija, ģimenē bija vienīgais bērns. Šajās pašās mājās — “Austrumos” — viņa piedzima. “Labi atceros to laiku divdesmito gadu beigās, trīsdesmito sākumā, kad manam tēvam vēl bija veikals,” Veriņa atminējās. “Tas bija ciema centrā, pārdevām siļķes, konfektes, sīkus sadzīves nieciņus. Pēc tam tēvs sāka saimniekot. Tā kā biju vienīgais bērns, bet mātei vāja veselība, man nekādās augstās skolās neiznāca mācīties, kaut gribēju. Jau no bērnības vajadzēja palīdzēt mātei un tēvam — apkopu lopus, strādāju dārzā. Skola bija otrajā plānā, lai arī mācības sākās no 1. oktobra, kad visa raža laukos novākta, darbu mājās tik un tā netrūka.” Tā iznāca, ka Veriņa pabeidza septiņas klases. Skolotājs piekodinājis, ka vajag studēt, taču par to nebija ko domāt.
Vijolnieks Ēriks
Kādas tolaik bijušas balles! Vasarā — zaļumos, bet ziemas vakaros apkārtnes jaunieši sapulcējās vienās mājās, katrs uzģērba labāko drēbju kārtu, kas nu bija, un devās lustēties. Par mūziku gādāja vietējie muzikanti, nāca ar saviem instrumentiem, visbiežāk ar akordeonu vai ermonikām, bija arī kāds vijolnieks vārdā Ēriks.
“Nelāgi tas, ka Ēriks nedejoja,” Veriņa sūkstījās. “Raudināja tikai savu vijoli, nu tik žēli, tik žēli, ka man vai sirds lūza…”
Veriņa bieži staigāja, iegrimusi atmiņās, un klusi dungoja dziesmu, ko acīmredzot tolaik bieži spēlēja ballēs — “Spēlē jau pēdējo valsi, Pēdējais akords jau skan,/ Aizmirsti bijušo draugu, Dāvā jel sirdi tik man…”.
Pirmskara vasara
Veriņa ieskatījās vijolniekā, vijolnieks — Veriņā, abiem sākās cerēšanās laiks. Nāca pavasaris, vasara, reibināja ievas, mulsināja ceriņi. Tā bija pirmskara vasara, ko Veriņa nekad neaizmirsa. Jūlijā nomira viņas tēvs, valstī sākās jukas, Ēriku iesauca armijā, un rudenī Veriņa saprata, ka vairs nav viena. Ko viņa tolaik, būdama nepilnu divdesmit gadu veca meitene, pārdzīvoja, nezinu. Tikai stāstot par to laiku, Veriņai acīs bija asaras. Bērniņš piedzima pavasarī — maza, slimīga meitenīte Lūcija. Veriņas istabā pie sienas bija meitenītes fotogrāfija. Lūcija nodzīvoja četrus gadus.
Par meitu
neuzzina
Vijolnieks dzimtajā pagastā pārradās pēc astoņiem gadiem, taču pie Veriņas neatnāca. Tikai vienu reizi iztālēm jaunā sieviete ieraudzīja savu vijolnieku, arī viņš redzēja Veriņu, taču klāt nepienāca. Pabijis gan Krievijā, gan Vācijā, redzējis nāvi, nelaimes, asaras, Ēriks bija kļuvis citāds. Pāris mēnešu pavadījis Latvijā, viņš pazuda. Par to, ka viņam bijusi meita, Ēriks tā arī neuzzināja. Vēlāk Veriņa dzirdējusi, ka devies uz Vāciju, tur studējis teoloģiju, izveidojis ģimeni un aizvadījis skaistu mūžu kuplā saimē. “Sākumā jau bija daudzi “kāpēc”, ko viņam nekad tā arī nepajautāju,” Veriņa domīgi pieklusa. “Pēc tam atbildes saņēmu no dzīves. Katram savs ceļš ejams. Visvairāk sāpēja tas, ka par Lūciju nevarēju pateikt, ka neatnāca ne apsveicināties, ne atvadīties.”
Katrs savā kaktā
Veriņa apprecējās ar vīrieti no kaimiņu pagasta. Abiem jau bija krietni pāri trešajam gadu desmitam. “Visu mūžu dzīvojām katrs savā kaktā, tā kā mājā bija tikai viena istaba, Jānis dzīvoja virtuvītē,” stāstīja vecā sieva. “Mīlestība tā nebija, bet sapratāmies labi. Jānis bija dzirdes invalīds, neviena pie viņa negāja, paņēmu viņu pie sevis. Meistars ar zelta rokām, paslinks, tomēr, cik vajadzēja, tik izdarīja.”
Jau gandrīz desmit gadu Veriņa dzīvoja viena. Radi Rīgā, bet tuvāku attiecību ar viņiem nebija, tik vien kā Ziemassvētkos Veriņa nosūtīja apsveikuma kartīti un tādu saņēma pretī. Vasarā Veriņai vienmēr bija kāds palīgs, bet ziemā — viena. Elektrības “Austrumos” nebija, tas tāpēc, ka Veriņai baidījās. Vadus, kas bija pievienoti mājai, viņa palūdza atvienot. Jaunākās ziņas vēstīja mūžību vecs, čerkstošs radio, iegādāts sešdesmitajos gados, un vietējā avīze. “Ko man vairāk vajag,” Veriņa atmeta ar roku.
***
Jau pagājuši daudzi gadi kopš mana vidusskolas laika, Veriņa, ja vēl ir šajā saulē, pietuvojusies devītajam gadu desmitam. Dažkārt atceros klusos, dzidros vasaras vakarus pie upes, veco laivu un stāstu par dzīvi, kura, kā pati Veriņa reiz atzina, “neiznāca, kā sapņots, jo dzīves plānotājs bija karš”.
