Pļaviņietei Ingrīdai Dacei Sakovičai šis ir svētkiem piepildīts laiks — aizvadīti Ziemassvētki, tuvojas gadumija, bet pirms tās viņas dzīves jubileja. Šogad jau 70, un atliek vien brīnīties, kā šie gadi paskrējuši. Jubilāre gan atzīst, ka citu dzīvi citā laikā noteikti nevēlētos.
Laimīgs laiks
Mazā Ingrīda Dace, ko ikdienā daudzi vairāk dēvē vienkārši par Ingu, pasaulē nāca Vietalvā, kur ģimene tolaik dzīvoja. Vēlāk dzīve aizvedusi tālākos ceļos, tomēr atgriezusies dzimtajā novadā. Ne velti esot teiciens, ka jādzīvo tur, kur esi piederīgs.
Pirmais ceļš Ingrīdu ar vecāko māsu Aiju aizveda uz internātskolu Cesvainē, jo pagastā uz vietas skola bija tālu no mājām. Augumā sīkajam meitēnam bija grūti citiem tikt līdzi.
— Cik mēs tur bijām laimīgas! Tagad lasu par citu negatīvo pieredzi internātskolās, un abas ar māsu brīnāmies. Mums bija gan ēdiens, gan apģērbs, bet pats galvenais – tik interesanti mācībās un ārpus tām. Mēs, bērni, palīdzējām būvēt skolas stadionu, kas mūsdienās nebūtu pat iedomājams, sportojām un visur piedalījāmies. Ar māsu saskrējāmies tikai no rīta vai vakarā mazgāšanās telpā, jo bijām tik aizņemtas. Pirms kāda laika bijām aizbraukušas paskatīties šo skolu – viss aizaudzis, nevienam neko nevajag, — stāsta pļaviņiete.
Skolas laikā radās interese par sporta vingrošanu. Smalkā un lokanā auguma dēļ meitene guvusi labus panākumus un sasniegusi sporta meistara kandidāta kvalifikāciju. Šīs nodarbes dēļ bijusi iespēja daudz kur doties un daudz ko pieredzēt.
Aizbēg mācīties
Tā kā ģimenē materiālie apstākļi bija grūti, pēc skolas beigšanas Ingrīda sāka strādāt fermā, tomēr viņā bija pārliecība, ka jāmācās un jāiegūst specialitāte, tāpēc gluži vai aizbēgusi uz profesionālo skolu Valmierā. Tas arī bijis interesants laiks, jo paguvusi gan mācīties, gan piedalīties pašdarbībā un nodarboties ar tik iemīļoto vingrošanu.
Vēlāk dzīves ceļš aizveda uz Jēkabpili, un Ingrīda sāka strādāt par pavadoni tālsatiksmes vilcienos. Gribējies apskatīt pasauli. Ar laiku vēlme pēc ģimenes un bērniem lika palikt uz vietas. Kad jau bija piedzimuši abi dēli, ģimene pārcēlās uz Aiviekstes pagastu, un jubilāre sāka strādāt lopkopībā vietējā padomju saimniecībā. Viņa atzīst, augot laukos, tas viss bija tuvs un pazīstams, lai gan speciāli nav to mācījusies. Visvairāk gan patika tieši darbošanās ar govīm un slaukšana.
— Tas bija smags darbs, bet mana paaudze jau pie tā bija pieradusi, ka vajadzēja strādāt, un darīja to. Neviens jau arī neprasīja, vai vari, bija jāpadara. Ar visādiem gadījumiem nācās saskarties, un vajadzēja iemācīties gan lopiņam glābt dzīvību, gan to atņemt, ja citas izejas nebija. Jaunībā jau arī uzņēmība bija lielāka. Atceros, ka vietējā vetārste stāvēja klāt un teica, kas jādara sarežģītās govs dzemdībās, un es rīkojos. Tas viss dzīvē noderējis, — stāsta jubilāre.
Savas darba gaitas fermā viņa pabeidza zemnieku saimniecībā turpat Aiviekstē, jo veselība teica “stop”.
— Šajā darbā man patika, ka varēju strādāt savā nodabā — zini darbu un dari. Noteikti nepiekrītu domai, ka lops nav gudrs. Reiz ap gadsimta maiņu ierados uz slaukšanu, bet, pie kuras govs pieeju, visas sper, lai arī iepriekš tā nekad nebija! Tad noliku slaukšanas aparātus, nostājos telpas galā un skaļā balsī teicu: “Mainās simtgade, mainās tūkstošgade, bet boss jums paliek tas pats!” Nezinu, ko viņas saprata, bet bija miers! No dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, nevar baidīties, jo tad viņi cenšas ņemt virs-
roku, — smaidot stāsta Ingrīda.
Laba dāvana
Tagad Ingrīdas kundze dzīvo dzīvoklī Pļaviņās, ko piešķīra pašvaldība, un teic, ka tas ir gluži kā dāvana jubilejā, par ko paldies. Vietējais komunālais uzņēmums palīdzējis ar remontu, jo ar krāsni bija problēmas, bet tagad ir silti un gaiši. Malka un ūdens pašai jāsanes, bet tas esot labi — jākustas. Īpaši tas svarīgi pēc kāju operācijām, un Ingrīdas kundze nebeidzot sevi vien slavēt, cik labu darbu sevis labā paveikusi, dodoties uz tām. Pēcoperācijas laiks, protams, nebija viegls, bet pilnvērtīgas kustības ir tā vērtas. Tagad viņa var noiet lielus attālumus bez piepūles, un labprāt to dara. Lai ikdienas gaitas būtu vieglākas, daudz palīdz arī jaunākais dēls Marats un mazbērni.
— Atceros, jaunībā daudz staigāt vispār nepatika. Ja Rīgā vajadzēja doties pat nelielā attālumā, braucu ar transportu. Tagad gan lielākoties visur eju kājām, un kustības ir vislielākais prieks. Varu visu darīt un ir ko darīt. Dažkārt attopos bez elpas, un sev jāatgādina, ka mazliet jāpiebremzē ar skriešanu, jo nav vairs tie gadi! Skatoties uz jaunatni, kura tikai sēž pie saviem telefoniem, ir gan dusmas, gan žēl, jo viņi tik maz izmanto iespējas darboties pašiem. Tāpēc vienmēr saku, ka ļoti priecājos par laiku, kurā augu un dzīvoju. Arī tagad izmantoju katru iespēju apmeklēt pasākumus, koncertus, kuru mums ir daudz, bet apmeklētāju gan dažkārt maz. Par to arī esmu sašutusi, — saka pļaviņiete.
Ingrīdas kundzes draugiem un paziņām, kā arī “Staburaga” lasītājiem jau bijusi iespēja iepazīt viņas vaļasprieku — izšūtās kartītes. Tagad šai nodarbei ir neliels pārtraukums, jo rokas vēl “neklausa”, bet viņa ar nepacietību gaida brīdi, kad atkal varēs to darīt. Pa visu Latviju sameklēti zīda diegi, jo ar tiem kartītes ir visskaistākās.
Jubilāre stāsta, ka šūšana ir šīs nodarbes saldais ēdiens, bet pašu kartīšu sagatavošana prasa ilgāku laiku un arī pacietību. Tomēr neko darīt — jātiek ar to galā.
Rokdarbi viņai tuvi bijuši vienmēr, un, kad bērni bija mazi, adījumi viņiem tikuši tādi, kā nevienam citam. Savulaik gan nebija vaļas daudz sēdēt pie rokdarbiem, jo bija darbs un saimniecība mājās, dārzs, kurā izaudzētie labumi jāsagatavo ziemai.
— Man vienmēr paticis lasīt. Savulaik laukos uz bibliotēku nebija tik viegli tikt, kad aizbraucām uz grāmatnīcu, grāmatas pirku saiņiem, — atceras Ingrīdas kundze.
Tikai gaišām
domām
Inga nāk no sešu bērnu ģimenes. Tagad viņi ir pieci. Jau no bērnības tuvākas attiecības bijušas ar vecāko māsu un brāli Andri. Kad tiekoties, varot runāt un smieties stundām. Tā kā viņi dzīvo citur, neiznāk tik bieži sanākt kopā, izbraukāt nav viegli, un arī gadi dara savu, bet saikni nezaudē.
Dzimšanas dienas datuma ziņā gan viņa esot “apdalīta”, un šajā dienā apsveikt ierodas tikai paši tuvākie. Ar radiņiem jubileja lielākoties svinēta citā piemērotā laikā, reiz pat septembrī. Tas gan ir vienalga, jo galvenais, ka visi tiekas un ir kopā.
— Jauno gadu vienmēr sagaidu ar labām domām. Galvenais, lai nav sliktāks kā iepriekšējais. Lai viss labi maniem mīļajiem, draugiem, radiem un visiem pārējiem, — vēl Ingrīda Dace Sakoviča. ◆
