Intervija ar Maritu, kura nesen atgriezās no Vācijas un strādāja mākslinieka Herberta kunga ģimenē par aprūpētāju, man atsauca atmiņā kādu sarunu un lasītu ziņu internetā. Tās sasaistot kopā, var ielūkoties triju mākslinieku dzīvē, kura nemaz neatbilst pieņemtajiem standartiem par bezrūpību. Savulaik gribēju uzrakstīt interviju ar kādu mākslinieci, kura savas vecumdienas vadīja mūsu reģionā. “Ko gan viņa tev labu varēs pateikt, vien rūgtums mīt viņas sirdī,” toreiz man teica viņas radiniece. “Mūsdienās jau tādi cilvēki nav vajadzīgi.”
Grib sadedzināt gleznas
Lai būtu kāds nodrošinājums vecumdienās, māksliniece paralēli gleznošanai strādāja arī algotu darbu.
Mūža novakari viņa cerēja pavadīt rimtā mierā provinces pilsētiņā, kur varētu nodoties savai iemīļotajai nodarbei — gleznošanai. Diemžēl darbā viņa bija sabeigusi muguru, un pensija arī bija krietni vien zem 300 eiro. Tā galvenokārt tika iztērēta medikamentu un pārtikas iegādei. Laimīgo vecumdienu sapnis māksliniecei izplēnēja kā ogle vējā. Neredzot savam sirdsdarbam jēgu, viņa bija gatava sadedzināt visas savas gleznas, vien radinieki ar lielām grūtībām viņu atrunājuši no šī soļa. Savulaik Zenta Mauriņa teikusi: “Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav, ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā, un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.” Varbūt tā mūža nogalē jutās mūsu novadā dzīvojusī māksliniece, kura savulaik ar izcilību bija absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un piedalījusies daudzās izstādēs, bijusi Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņas gleznas ir daudzos muzejos. Pērn viņa aizgāja aizsaulē…
Lūdz samaksāt īres rēķinu
Savukārt “Facebook” nesen Latvijā pazīstamais gleznotājs un mākslas pasniedzējs Kārlis Dobrājs bija publicējis piedāvājumu kādam, kurš samaksātu viņa īres rēķinu par pagājušo mēnesi, uzdāvināt gleznu “Klusā daba ar izdegošu sveci”.
Mākslinieks norāda, ka nepieciešams segt viņa rēķinu par jūniju — 324,16 eiro, kā arī iespējamo soda naudu, kas veidosies par kavējuma laiku pēc 1. jūlija.
Pie gleznas attēla mākslinieks raksta: “Veltījums Cilvēkam… kurš samaksātu manu jūnija īres rēķinu, termiņš 1. jūlijs, pēc tam soda naudas pierēķins. Klusā daba ar izdegošu sveci. 2017. gads, audekls, eļļa, 60×73. Ha…ha… katrā jokā ir daļa patiesības.”
Viņa lūgums sasaucas pirms pāris gadiem mākslinieka 70 gadu jubilejas izstādes atklāšanā paustajā: “Manas dzīves un radošā mūža gājuma tagadējā posmā rodas arvien vairāk nesaprotamā, nespēja rast atbildi uz jautājumu — kā izdaudzinātā brīvība un demokrātija drīkst radīt kaut ko tādu, ka latvietim jāpamet sava dzimtā zeme, un palikušie, ieskaitot mani, kurš visu savu mūžu strādājis, novesti līdz izmisumam, domājot par pliku izdzīvošanu.”
***
Allaž možs un spirgts
Marita par aprūpētāju Vācijā strādā jau vairākus gadus. Šajā laikā iepazīti dažādi cilvēki — dažs ar savām kaprīzēm nokaitinājis līdz baltkvēlei, dažs uzņēmis kā ģimenes locekli. Pie pēdējiem pieder arī Herberta kungs, kura dzīve aizrit Vācijas dienvidos, Šrīsheimā, tā saucamajā vīna pilsētiņā, kurā mīt ap 15 tūkstošiem iedzīvotāju. Kungam jau pāri 90, bet allaž možs, spirgts, vien pēdējā laikā kājas neklausa. Tāpēc palīgā jāņem spieķis. Galantais mākslinieks savulaik studējis glezniecību, strādājis ar eļļu, akvareli, ogli. Pārsvarā gleznojis portretus un ainavas, regulāri piedalījies izstādēs no 1952. līdz 2005. gadam. Marita stāsta, ka Herberta mājā viņa jūtas kā gleznu galerijā. Trīs istabās un gaitenī ar tām apkārtas visas sienas. To nav tikai vannasistabā un virtuvē.
Gleznas Herberts parasti dāvina, tās ir gan klīnikās, gan rātsnamā. Nesen vienu viņš uzdāvinājis savam ārstam, kurš arī glezno. Ārsts bijis ļoti aizkustināts un teicis, ka patiešām lepojoties, ka viņa galerijā būšot arī Herberta glezna. Savulaik kāds biznesmenis piedāvājis viņam par gleznu “Krievu zemnieks dzer tēju” ap 50 tūkstošiem marku, bet viņš to nav pārdevis.
Uzraksta bestselleru
Herberta kungs izpaudies arī rakstniecībā. Tiesa, viņš uzrakstījis tikai vienu grāmatu, kas kļuva par bestselleru, un tā vēsta par viņa gaitām Austrumu frontē 1942. gadā. Gadu kā radists viņš dienēja Krievijā, Ivanovā.
Atmiņās kungs bieži mēdz dalīties arī ar Maritu, uzsverot, ka karš ir nežēlīgs, un, ja gribēji dzīvot, bija jāpakļaujas pavēlēm. Reiz viņš augstākām personām izteicies par kara bezjēdzību, un tikai par mata tiesu izdevies izglābties no nāves. Tā bija arī mācība, ka ne visās situācijās savas domas var vicināt kā karogu.
Lutina meitiņu
Herberta kungam nav jālauza galva par iztikšanu, viņam ir četrstāvu māja vecpilsētas centrā, no kuras divus stāvus izīrē. Savulaik ar sievu viņam bija kopīgs bizness — augļu un dārzeņu veikals. Marita kādreiz strādājusi arī pie kāda miljonāra, kurš atšķirībā no Herberta bija bezgala skops, savukārt Herbertam varētu pārmest izšķērdību. Herberta ģimenē ir trīs pieauguši bērni un pieci mazbērni. Kad viņi atbrauc ciemos, viņš vienmēr samaksā bērniem par benzīnu un, sievai nezinot, allaž kādu lielāku naudaszīmi ieslidina arī savas mīlules meitiņas kabatā. Visos svētkos viņš atceras arī savu aprūpētāju. Marita tiek uztverta kā pilntiesīga ģimenes locekle.
Māja bez sliekšņiem
Maritas pienākumos ietilpa palīdzība Herbertam apģērbties, kā arī pasniegt brokastis — parasti tās bija sviestmaizes ar šķiņķi, olu vai ar marmelādi. Pusdienas atveda jau gatavas no ēdnīcas. Regulāri pie viņa nāca ārsts. Strādājot pie Herberta, Maritu pārsteidza it kā sīkumi, bet cik būtiski tie bija saimniekam, piemēram, mājā bija daudz istabu, taču nevienā nebija sliekšņu — tas drošības pēc, lai neaizķeras kājas.
Sirsnīgs, vienkāršs cilvēks — tā dažos vārdos Marita raksturo cilvēku, pie kura strādāja vairākus mēnešus un kurš lūgtin lūdzās, lai Marita paliek arī Ziemassvētkos.
Kopā nodzīvojuši 65 gadus
Vislielāko siltumu Maritai sagādāja Herberta kunga attieksme pret sievu, ar kuru kopā nodzīvojis 65 gadus. “Dārgumiņ, mīļumiņ!” — tie bija vārdi, ko Marita dzirdēja katru dienu, tos viens otram teica deviņdesmitgadnieki (pēdējā laikā arī man tādi tika — smej Marita).
Ja arī darba mūža novērtējums dzīves garumā katrā valstī ir citāds, tad mīļvārdiņi visās valstīs ir bez maksas. Domājot par Herbertu un viņa sievu, Maritai prātā nāk kadrs no filmas “Titāniks” — kad kuģis grima, kāds laulātais pāris viens otru cieši apskāva, lai dotos pretī nezināmajam divatā.
Mēs ar savu dzīvi esam apmierināti — tā saka mākslinieks Herberts mūža nogalē.
***
Notikumi un krāsas mūsu dzīves gleznā ir atkarīgi no daudziem subjektīviem un objektīviem apstākļiem. Tie arī veido krāsas tajā. Un mums tikai atliek tos pieņemt.
“Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt,” teicis Paulu Koelju. ◆
